Pāriet uz galveno saturu

Kādi ir tavi digitālie apavi?

Šovakar šim trolejbusam paliek "apaļas" divas nedēļas (atvainojos, ja kādam sagādāju vilšanos un nekur nelieku pūst - ne balonā, ne kūkā, ne trubiņā). Ir grūti noticēt, ka nupat jau pārvadāts 944. pasažieris, un es ļoti ceru, ka lielākā daļa nejauši iekāpušo pasažieru ir arī izlasījuši kādu no trolejbusā ievietotajām skrejlapiņām (rakstiem). Reizēm, braucot "īstajā" trolejbusā, esmu domājusi par cilvēkiem, kas tajā atrodas, jo būtu interesanti uzzināt, vai kāds no tiem ir bijis šī virtuālā trolejbusa pasažieris. Paldies tiem, kuriem šis trolejbuss jau kļuvis par ierastu transporta līdzekli!
Trolejbusa otrās nedēļas jubileja zīmīgā veidā sakrīt ar rakstu, kuru nupat izlasīju the New York Times, un tā nosaukums ir "How to Fix (or Kill) Web Data About You" (publicēts 13. aprīlī). Īsumā doma šāda - arvien vairāk savas dzīves mēs pavadām tiešsaitē, apmeklējot sociālos portālus, iepērkoties interneta veikalos, veicot norēķinus, čivinot, ievietojot fotogrāfijas, rakstot komentārus draugu albumos, forumos, spēlējot spēles un vēl, un vēl. Lai cik prātīgi mēs arī būtu, "digitālā pēda" ir un paliek. Šajā rakstā tiek doti padomi, kā pasargāt sevi no liekiem uztraukumiem, atgādinot par vispārzināmām lietām - nerakstiet savu mājas adresi, nerakstiet savu dzimšanas datumu un gadu, rakstiet to, ko gribat, lai par jums zina. Protams, ir iespēja šķirties no diezgan lielas naudas summas, un kāds profesionāls atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums (lasi: IT kompānija) attīrīs jūsu digitālo apavu nomīdīto taku.
Šajā rakstā mani pārsteidza kāda doma, proti, ja gribat par sevi radīt labu (vai vismaz labāku) iespaidu, tad a) izveidojiet sev profilu LinkedIn, b) izveidojiet personisko emuāru. Par a) man viss ir skaidrs - kolēģi, sadarbības partneri, semināros un konferencēs satiktie cilvēki, kuri tomēr ir pietiekami tāli, lai nedalītos ar "es šūpuļtīklā" fotogrāfijām. Taču vai b) tiešām var spodrināt tēlu? Manuprāt, emuārs ir kā vasaras sandales -  atklāts, caurspīdīgs un nenoslēpjams. Lasot emuārus, var uzzināt tik daudz par cilvēku, viņa simpātijām, uzskatiem, paradumiem; valodnieki var analizēt vārdu krājumu, bet psihologi - dvēseles stāvokli. Emuāri ir vispersoniskākais izteiksmes līdzeklis digitālajā laikmetā, jo te nav jāiekļaujas noteiktā formātā vai rakstzīmēs. Emuāru nevar aizslēgt un pabāzt zem spilvena. Tu, kas esi iekāpis trolejbusā, jau zini tik daudz par mani (ja arī nekad neesam tikušies): es lasu angļu valodā, man patīk nopietna literatūra, es uzskatu, ka Esplanādes karuseļi bojā apstādījumus un zāli, un man ir savdabīgi ironisks humors. Un vēl arī to, ka esmu pieņēmusi nežēlīgu lēmumu savai drošībai - nerakstīt par latviešu literātiem, kuri kritiku joprojām vēlas dzirdēt kā kameņu sanēšanu, bet katru asāku epitetu uztver kā malāriju pārnēsājoša oda dūrienu.
Man pašai patīk mani digitālie apavi. Tie ir gana moderni un ērti, lai es ātri pārvietotos. Tiem ir gana spics papēdis, lai uzmītu kādam uz Ahileja papēža. Es joprojām ceru, ka pēc neilga laika šis trolejbuss pārtaps par īstu autoparku (lasi: mājaslapu). Man patīk mans trolejbuss!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.