Pāriet uz galveno saturu

Socializēšanās

Kārtējās piecas darba dienas ir pagājušas neticamā ātrumā. Nerimstošā darba duna, pie monitora pielīmēta lapiņa, kurā viena izsvītrota darba vietā nāk divi citi, joki un ķircināšanās, atziņa, ka pusstunda mierīgas rīta sarunas var izteikt tik daudz par apkārtējiem cilvēkiem, žāvētas dzērvenes, dusmošanās un autoritatīva kājas pieciršana brīdī, kad mierīgi izteikti apsvērumi tiek ignorēti, žāvētās zivis, kas tiek kolektīvi izliktas uz balkona, piekodinot kolēģiem, lai ik pa laikam atgādina, ka tās jāatceras paņemt uz mājām. Un vēl daudz citu ikdienišķu sīkumu, kas piepildījuši šo darba nedēļu.
Nedēļas vilšanās - Rainis joprojām nav sadusmojies un patriecis karuseļus. Cik priecīga biju aizvakar, kad lija lietus un karuseļi klusēja! Lai slavēts lietus! Līsti vēl! Pie ieguvumiem jāpieskaita foto, kuros iemūžināta (nesvētīta) trīsvienība: Rainis, katedrāle un karuseļi.
Otra vilšanās - lekcija LU, kura likās tik daudzsološa, - korpuslingvistika. Par doktorantūras kvalitāti nespēju vien nobrīnīties, un šis bija kārtējais pierādījums: dusi saldi, mazais Bibi, XML ir viens no teksta marķēšanas formātiem, šoreiz tev pastāstīšu, kā Diegbiksis devās uz Aizspoguliju, ir paralēlais korpuss un salīdzināmais korpuss, kas ir jaunākais veids, kur viņš satika savu mūzīgo pretinieku Melno Bruņinieku, kas bija nolaupījis Pinokio, protams, ir vēl arī multimodālais korpuss, kurā apvienota skaņa un video, Bibi,vai tu vēl mani dzirdi??? Sweet dreams. Bla-bla-bla.
Nedēļas prieks - cilvēku atsaucība un reakcija pēc "Bada eņģelis. Un citādāks stāsts" izlasīšanas. (Paldies visiem!)
Nedēļas pārdomas - ir ne tikai vecie večuki, ar kuriem stāvēju vienā rindā pēc grāmatas "Katiņa" autora Alena Pola autogrāfa ceturtdienas pēcpusdienā Okupācijas muzejā, bet arī 30-un-vēl-mazliet-gadīgie, kuru sirdsdarbs (mēs paši to saucam par "hobiju") ir dokumentēt/apkopot/analizēt 60 gadus vecos vēsturiskos notikumus - veidot jēgpilnu naratīvu šodienas izpratnē.
P.S. Paldies Dainim par video!
Etiķetes:

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...
19 komentāru
Lasīt vairāk

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk