Pagājušajā nedēļā darba komandējums mani aizveda uz tik tālu un diezgan eksotisku zemi kā Serbija. Zemei jau nav ne vainas, tomēr tā raisīja gana daudz vielas pārdomām.
1. Ierašanās.
Pārsvarā man ir bijušas tikšanās ar Rietum- un Ziemeļeiropas valstu iedzīvotājiem, tāpēc dienvidnieku kultūra, mentalitāte un uzvedība mani neaizrauj. Kopš pagājušā gada aprīlī piedzīvotā diezgan murgainā ceļojuma, kuru izraisīja slavenais Islandes vulkāns ar neizrunājamo nosaukumu, četru garu dienu garumā ceļojot no Stambulas cauri Belgradai, Budapeštai un Varšavai uz Rīgu, biju paspējusi aizmirst dienvidnieku uzmācību, taču Belgradas lidostā, trešdienas pusdienlaikā gaidot autobusu uz centru, izbaudījām gan taksometru šoferu aicinājumus pārvietoties ar viņu transporta līdzekli, gan arī lūgumus ziedot naudiņu it kā labdarības organizāciju vajadzībām.
2. Autobuss.
Tas šķita mazliet labāks par karieti, kas grebta no ķirbja, tomēr vienalga atgādināja 20. gs. 50. gadu braucamrīku. Līdz šim vēl nekad nebiju braukusi autobusā, kurā ir koka sēdvietas. Tiešām koka sēdvietas!!! Un virs šofera kabīnes bija uzparikte, kas meistarota no tukšas banānu kastes. Īsti nevarēja saprast, vai tā aizstāj kādu neesošu vai saplīsušu detaļu vai arī sargā vadītāju no spilgajiem saules stariem. Autobusā iekšā rūkoņa kā trīspakāpju kosmosa kuģim ceļoties gaisā. Nu kaut kas briesmīgi skaļš.
3. Sakari.
Par tādu ekstru kā interneta sakariem autobusā bija jāaizmirst. Arī viesnīcā wi-fi ilgi nācās pierunāt uz sadarbību. Mobilo sakaru operators telefonā mainījās pēc saviem nezināmiem un neizprotamiem likumiem. Taču visneparastākā bija šī īsziņa, kuru saņēmu svētdienas rītā plkst. 9:37, kad brokastojām pirms došanās uz lidostu un mājupceļa uz Rīgu: "Welcome to Telekom Srbija. Just dial 1655 for your Customer Care the same as you do at home. Have a pleasant stay with Telekom Srbija." Ko vēl lai šeit piebilstu? Parasti šādas īsziņas esmu saņēmusi, valstī ierodoties, nevis no tās braucot prom, taču acīmredzot Serbijā viss notiek krietni lēnāk nekā izslavētajā "bruņurupuču zemē" Igaunijā.
4. Nauda.
Nepietiek ar to, ka Serbijā ir jābūt izcilam matemātiķim, lai spētu rēkiņāt pirkumus simtos un tūkstošos dināru (pat šokolādes tāfelīte maksā ap 100 dināriem, bet CD jau jārēķina 17000 dināros), ir jābūt arī bezgala pacietīgam, jo eiro pret dināriem var samainīt, pacietīgi stāvot rindā, kamēr klerks 1) ievada valūtas mainītāja pases datus datorā, 2) ar pildspalvu aizpilda veidlapu, 3) tad šo veidlapu izprintē. Uz pases datu ievadīšanu šī valsts ir varen naska. Jābrīnās, ka autobusa šoferis gan nelika uzrādīt pasi.
5. Mājupceļš.
Ceļinieks mājās netiek, ja vien viņam nav līdzi A 4 lapa (vēlams tomēr balta un tukša), lai izprintētu iekāpšanas karti. Esmu ceļojusi daudz un dažādās valstīs pieredzējusi dažādas situācijas, tomēr šādā atkal un kārtējo reizi biju pirmoreiz, jo Belgradas lidostā netiek norādīti ne reģistrēšanās lodziņi, ne arī cilvēkiem saprotamā valodā norādīts, kā var reģistrēties, ja tūristam nav līdzi printēšanai derīgas papīra lapas. Iespējams, ka valstīs, kas atrodas vēl tālāk uz dienvidiem, līdzi ir jāņem arī printera krāsa, bet vēl jo tālāk - lidmašīnas sēdvieta, motors vai spārna daļas. Ēdienu taču sen jau visi ņemam līdzi, vai ne?
6. Zagļi.
Uzmanieties, ja dodaties uz Belgradu! Kolēģes apzagšana uz diezgan pilnās centrālās gājēju ielas bija tik veikla, ka nespējām ne cāli nobeigt (zoodārzā pūcēm dod ēst dzīvus cāļu - arī tas bija kas neredzēts! Un tādi viņi tur, nabadziņi, guļ ar kājām gaisā.). Policiju nesaucām tikai tādēļ, ka viņi droši vien kā liela daļa šīs valsts ļaužu nesaprastu angļu valodā mūsu bēdu stāstu un visticamākais, ka stāstījumu pierakstītu, drukājot ar rakstāmmašīnu.
7. Dažādi jautājumi.
Šo punktu apskatīšu nākamreiz:) Varbūt pat rītdien. Jo serbi dzīvi bauda kā īsteni dienvidnieki un pat oficiālās vakariņās viesus uzaicina "nu tā ap astoņiem". Dzīve tak' tāpat turpinās:)
Komentāri
Ierakstīt komentāru