Viņa ir lēdija Brenda. Jauna un, protams, skaista. Bet viņai ir garlaicīgi. Nu mazliet, mazliet gribas dzīvē kaut ko dēkainu, kaut ko noslēpumainu. Un dzīvoklīti Londonā par trīs mārciņām nedēļā. Ne jau TĀDU dzīvokli, bet maziņu mazītiņu - tikai istabu un vannu ar karstu ūdeni visu laiku. Viņas vīrs ir aristokrāts Tonijs Lāsts. Īstenībā jau viņam nav ne vainas, viņš mīl sievu un piekrīt viņas iegribām. Pat ļauj skoloties tautsaimniecības lietas (diez kas tās tādas). Ir vēl arī jaunais Džons Bīvers, kurš, dzīvodams mātes paspārnē, jo tā var krietni ietaupīt, savā ceturdaļgadsimta vecumā jūtas tuvu vecpuišu gadiem, taču sievas apņemšanai tā pamaz naudiņas, tāpēc labāk jātīko lūkot augstdzimušo mīļāko virzienā. Un kāpēc gan neizvēlēties lēdiju Brendu, kuras vīrs ir tik atsaucīgs un devīgs? Vēl ir bezkrāsas suns Džins, Vizbulis, mūlis, kas esot bijis piedzēries rumu, ir jogurti un proteīnu ēdieni, zirgu puisis Bens, aukle, kas piecgadīgā aristokrāta Džona Endrū valodā ir "vecā kūka, muļķa kūka", un lēdija Kokpersa, kuru viņš dēvē par mērkaķi un iztēlojas, kā gāfiene "karājas kokā ar galvu uz leju un met garāmgājējiem ar riekstu čaumalām". Un vēl Džons Endrū mēģina saskatīt, vai grāfienei zem svārkiem tiešām ir aste, ja jau viņa ir mērkaķis. Viņi visi ir tā pārņemti ar savām lietām, tik asprātīgi, dzīvi un burziņus mīloši, ka dolce vita kūsāt kūsā no pirmā telefona zvana ar jaunākajām mīlas lietu runām agrā rītā vēl gultā esot līdz pat vēliem vakara randiņiem greznos klubos un restorānos un slepeniem acu skatieniem kārtējās nakts viesībās.
Un tad seko neparedzamais. Ir Tonija Lāsta pirmās aizdomas par sievas neuzticību, kam seko sievišķīgi veikla acu aizmālēšana. Ir lēdijas Brendas plāns, kā likt citām sievietēm savaldzināt pašas vīru. Un ir lapsu medības un mazā Džona Endrū nāve, kas - lai cik absurdi tas arī neizklausītos -, ir legāls iemesls, lai lēdija Brenda visbeidzot vīram paziņotu, ka viņas mīla ir Džons Bīvers. Taču ar to stāsts tikai sākas.
Angļu rakstnieka Īvlina Vo romāns "Sauja pīšļu" ierindojas starp pasaules literatūras klasikas šedevriem. To raksturo virkne iezīmju, kas trūkst daļai 21. gadsimta romānu. Pirmkārt, Vo ir lielisks vēstītājs: viņa rakstītais ir tik līgans, plūstošs, raits, ka grāmatas nolikšana pirms pēdējās lappuses izlasīšana būtu kas negaidīts. Otrkārt, grāmatas varoņi ir kolorīti personāži, katrs ar savu raksturu un odziņu. Grāfienes, lēdijas, aristokrātes var šķist kā dvīņumāsas, taču to atveidojums ir spilgts un atmiņā paliekošs. Treškārt, Vo valoda ir precīzāka par nanolāzeru, jo kurš gan labāk varētu pateikt, ka "galu galā pasaulē ir daudz kas cits arī bez sievietēm un cūkām", ja ne patiess vārda meistars? Asprātīgi un tieši mērķī - bravo, Īvlin Vo! Ceturtkārt, šis ir darbs bez noilguma. Lai arī publicēts 1934. gadā, tas vienlīdz raksturo kā pagājušā gadsimta angļu aristokrātiju, tā arī 21. gadsimta homo vulgaris.
Lasot romānu, es kādam/kādai jutu līdzi un līdz pat pēdējai lappusei cerēju, ka manas ilgas piepildīsies, tomēr Vo, kā tas piederas īstam meistaram, manus sapņus sagrauj kā banālu kāršu namiņu. Romāns ir neparedzams kā pati dzīve. Aristokrātiskie angļi mētājas kā mazi nerātneļi amerikāņu kalniņos, spiedzot aiz laimes kalna augšā un izmisumā plēšot matus dziļi ielejā. Jo tāda ir dzīve - bagāts tu vai nabags.
Komentāri
Ierakstīt komentāru