Pāriet uz galveno saturu

Drudzis

Tas laikam bija Džons Travolta, kurš bija zvaigžņu zvaigzne filmā "Saturday Night Fever". Nu es jūtos kā "Sunday Night Fever" zvaigzne, jo drudžaini mēģinu saprast, kas jāņem līdzi, ar ģimeni dodoties trīs dienu atpūtas braucienā līdz kaimiņzemes leišmales jūrmalai. Nupat ģimenes sapulcē paziņoju, ka tik haotiska esmu pirmo reizi, jo darba komandējumiem vienmēr protu sakrāmēties ļoti raiti.
Laikam vaina tajā apstāklī, ka šis ir izklaides brauciens, un apmešanās mums paredzēta viesu mājā netālu no Palangas. Mājaslapā ir ievietotas tik burvīgas fotogrāfijas, ka pašlaik neuzdrošinos šo vietu atklāt, jo varbūt izrādīsies liela vilšanās, un divistabu apartamenti (tik cēli tas skan!) ar franču logiem uz 200 metrus netālo jūru būs vien čiks.
Lai gan jau visu jūniju esmu pavadījusi, domājot par šo (un arī augustā gaidāmo Stokholmas ceļojumu) braucienu, meklējot informāciju, pētot ceļus, cenas un apskates objektus, tomēr tieši pēdējās pāris stundās esmu nonākusi krustcelēs, jo līdz Palangai gaidāmi vēl daži apskates objekti, taču tie neatrodas uz vienas taisnes. Ir tādas vietas kā Akmeņu muzejs un Haosa muzejs, kur nav būts, bet gribētos nokļūt, taču pēc dabas kā romantiskai būtnei man būtu vairāk laika jāvelta Pluņģei un tās pilij. Tad vēl ir šaubas par to, kādā secībā "iekarot" Dzintara muzeju un Jūras muzeju. Labā ziņa no organizatoriskā viedokļa - prāmju kursēšanas un Kalifornijas jūras lauvu šova laiki ir kabatā!
Es zinu, ka ceļojumā gaidāms labs laiks, un tas arī ir viss, kas mums ir nepieciešams, jo esam "dzimuši ceļotāji", kas var nostaigāt garus gabalus un nečīkstēt par sadzīvi. Tūlīt arī es saņemšos, lai pārvarētu drudzi, un sametīšu lielajā somā šo un to, kas varētu noderēt braucienā. Kartes ir sameklētas. Brīvdienas, mēs jau braucam!!! Juhūuu:)

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...