Pāriet uz galveno saturu

Brīvdienas Lietuvā VII. Trešā diena. Viss jaukais reiz beidzas...

Trīs dienas Lietuvā ir paskrējušas nemanot. Ir redzēta Pluņģes pils no ārpuses, bet pils parks ir izstaigāts krustu šķērsu. Ja arī tev gadās nokļūt šajā parkā, aizej apskaties milzīgo koku, kas aug uz trīs pusēm. Mēs to mēģinājām pieturēt - sanāk jaukas bildes. Kretingā neatradām ziemas dārzu (izrādās, ka vajadzējis braukt pa labi no pilsētas galvenās ielas, bet kā lai to cilvēks zina, ja ceļvežos nav informācijas?), bet aplūkojām baznīcu un Omnitel jaunā zīmola izkārtnes, kas esot violets akmens ar lentīti (LMT šī izkārtne nedraudot). Esam izpriecājušies par "kungiem smokingos" Klaipēdas Jūras muzejā, sagaidījuši Dzintara gadadienu un redzējuši mušas dzintaru gabalos Palangā Dzintara muzejā, baudījuši gardas pusdienas Džeza kafejnīcā, sastapuši apkalpojošās sfēras darbinieci, kura tūristus gatava "pasūtīt trīs mājas tālāk" savā dzimtajā lietuviešu valodā, nevis atbildēt, ka viņa angļu valodu nesaprot. Un esmu guvusi traumu, krītot pa kuģa kāpnēm (un nu jau vairāk nekā trīs nedēļas pēc kritiena joprojām esmu sāpju varā par spīti 2. slimnīcas traumpunkta ārsta paziņojumam, ka nekas lauzts man neesot). Esam sajūsmināti par superīgo mājvietu Villa Sraige, par pludmali ar tīrajām smiltīm (tas, ka ūdenī nemaz neielīdu, neskaitās, jo katram aukstums iestājas pie citiem grādiem). Protams, ka ir ļoti žēl, ka viss jaukais reiz beidzas un ir jāatgriežas mājās, lai dotos čakli pastrādāt līdz nākamajam braucienam.
Un te nu ir solītais smieklīgais uzraksts, kuru pamanījām, tuvojoties Šauļiem.
Aiz šī uzraksta ir
Varētu domāt, ka "smaku smakas" nozīmē kaut ko līdzīgu "gardi gardumi", taču kreisajā pusē bilžuks ar atslēdziņu ir mulsinošs, tāpēc labāk lūkoties uz kūciņām:
"Smaku smakas" tulkojums lai paliek lietuviešu valodas zinātājiem. Mums bija jautri.
Šis ceļojums bija tepat tik tuvu, tomēr redzētā, piedzīvotā, baudītā ziņā neatšķīrās no Londonā vai Helsinkos pavadītā laika. Lai ceļojums izdotos, ir nepieciešams tik maz - tikai savējie, kas gatavi doties piedzīvojumos un nečīkst par ķibelēm, ja tādas gadās (karstums, lietus, kritiens vai cita "katastrofa"). Un manējie tādi ir, tāpēc ļoti ceru, ka augustā izdosies arī Stokholmas brauciens.
Līdz tam dzīvošu kā bura:)
Etiķetes:

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...
19 komentāru
Lasīt vairāk

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk