Vakardien es piedalījos Nacionālajā teātrī notiekošajā un Zvaigzne ABC organizētajā bērnu lasīšanas kongresā, kur paralēli ar visām bērnus interesējošajām aktivitātēm (autogrāfu medībām, grāmatu restaurācijas noslēpumiem u.c.) norisinājās arī publiska diskusija par skolēnu zemo lasītprasmi un veidiem, kā bērnus motivēt pievērsties grāmatām. Uzreiz gan jāsaka, ka kongresa viens no motīviem bija "Mēs esam par lasīšanu gan drukātā veidā, gan elektroniski", un tad nu es pārstāvēju šo "elektronisko" pusi. Diskusija bija gandrīz trīs stundu garumā, tajā piedalījās skolu bibliotekāri, skolotāji, rakstnieki, taču nebija neviena pārstāvja no Izglītības un Zinātnes ministrijas, kuru pārziņā būtu tieši šo aktuālo jautājumu risināšana, nosakot, ka 1) valstij ir stingra nostāja šajos jautājumos; 2) valsts ir ieinteresēta jautājumu risināšanā; 3) valsts ir gatava meklēt privātās partnerības sadarbības modeļus, jo neapšaubāms ir fakts, ka problēmu risināšanā ir gatavas iesaistīties gan atsevišķas valsts institūcijas (paldies visām bibliotēkām, kas aizrauj bērnus neparastajā burtu pasaulē), starptautiskās organizācijas (to apliecināja UNESCO pārstāves prezentācija), nevalstiskās organizācijas un privātuzņēmēji. Ideālajā variantā visām ieinteresētajām pusēm būtu jātiekas, jānosprauž mērķis, uz kuru ejam, jāvienojas par katra iespējām un realizējamiem projektiem un... jārīkojas.
Piemēri, kas apstiprina faktu, ka lasīšana nav no pusaudžu iecienītākajām brīvā laika nodarbēm, ir daudzi. Gatavojoties debatēm, atradu statistikas datus, kuros minēts, ka ASV mazulis pie datora ir jau no 2,5 gadu vecuma, bet 18 gadu vecumā vidējais jaunietis ir pavadījis 20000 stundu pie TV, 10000 stundu spēlējot dator- vai videospēles, bet tikai 5000 stundu - lasot. Skaitļi ir un paliek skaitļi, tāpēc izteicu tos diennaktīs. Es biju vairāk nekā šokēta, kad pārrēķinot 20 tūkstoši stundu izrādās 833 dienas, kas ir vairāk nekā divi gadi. Iedomājies, vairāk nekā divus gadus savas dzīves mūsdienu tīnis ir nodirnējis pie TV ekrāna, pārslēdzot kanālus (diez vai viņš/viņa būtu tik apzinīgs, ka skatītos visu laiku, piemēram, National Geographic vai Discovery kanālus). Nu tad loģiski ir, ka 5 tūkstoši stundas ir tikai... 204 dienas! Ja atskatos uz savu tīnītes laiku pirms 20 gadiem, tad es biju varen riktīgs grāmattārps, kas Hemingveja darbus un Busardelu ģimenes visas sērijas izlasīju vienā rāvienā, bet Dimā "Trīs musketieru" dēļ vecākiem notēloju slimību, jo vienā dienā nespēju šīs 800 lappuses piebeigt, tādēļ nelielā atlikusī daļa bija jāatlik uz otro dienu, kas bija mācību diena. Man šī grāmata likās aizraujoša, taču manai meitai, kurai pagājušajā gadā šī grāmata bija ierakstīta vasaras obligāti izlasāmo darbu sarakstā, tā nepatika. (Savukārt man, atšķirībā no meitas, nepatīk Facebook, un es nekad neesmu sapratusi, kapēc šī sociālā tīkla nosaukumā ir vārds "grāmata".)
Lūk, šī ir viena no galvenajām atziņām, pie kuras nonācām kongresa debašu beigās - ļausim bērniem pašiem izvēlēties, ko viņi vēlas lasīt! Ja vēl pirms pāris gadiem lasīšanas veicināšanas atbalstītāji sausām mutēm klaigāja, ka nav svarīgi, kādu grāmatu bērns lasa, galvenais, ka viņš vispār lasa, un ka tas var būt arī komikss, ko bērns lasa, tad tagad es gribētu teikt, ka nav svarīgi, kur un kā bērns lasa, galvenais, ka viņš vispār lasa. Un tieši tāpēc es iestājos par to, ka mēs mūsdienu digital natives nevaram ar varu atņemt viņiem tuvo tehnoloģiju vidi, bet mums - pieaugušajiem, kuri izprot, ka lasītprasme ir visu zināšanu pamatā - ir jābūt tik dzīvesgudriem, lai lasītprasmes veicināšanu sasaistītu ar tehnoloģijām. Ja mūsdienu bērniem patīk darboties tīklā, tad viņiem ir jārada šī vide, kur ir gan tehnoloģijas, gan diskusijas par un ap grāmatām. Nesen dzirdētā ideja pat to, ka bērniem/jauniešiem domātā literatūra bibliotēku katalogos varētu tikt sakārtota atbilstoši vecumposmiem man šķiet vairāk nekā naiva. Manuprāt, ir jādod iespēja tīņiem pašiem pārgrupēt grāmatas no viena digitālā plaukta uz citu. Mana Hemingveja ēra bija 13 gadu vecumā (es pat mēģināju atdarināt Hemingveja supergaro teikumu pa visu lappusi), mazliet vēlāk bija Moruā, Remarks, un tā līdz 15 gadiem un 11. klasei biju apguvusi visu pasaules klasiku un dižgarus. Saki, lūdzu, vai šī būtu uzskatāma par normālu tīņu literatūru? Lielākā daļa teiktu, ka nē, ka tur nepieciešams nobriedis prāts un tā ir pieaugušo literatūra, kurai jāstāv plauktiņā ar uzrakstu "klasika". Kāds absurds!!! Ir pilnīgi vienalga, ko es/bērns/tīnis lasa, galvenais ir lasīt, vingrināt savu prātu, būt nedaudz apsēstam ar putekļu ērcīšu noklātajām lapām (vakardienas diskusiju laikā kā humors izskanēja doma, ka klātesošajiem debatētājiem grāmatu pilni ir visi māju/dzīvokļu pakši, ka esam tik abnormāli, ka iestājamies ne tikai par "grāmatas skolu bibliotēkās", "grāmatas bērnudārzos", bet pat "grāmatas guļamistabā").
Kad runa ir par lasīšanu, tad es kļūstu kā satracināta lauvene, kas sargā savu mazuli. Man grāmatas ir trīs ceturtdaļas dzīves. Taču es iestājos par to, lai mēs kopīgi radītu tādu vidi, kurā mūsdienu tīņi labprātīgi darbotos ar/ap tekstu, nevis tā būtu kāda valsts uzspiesta obligātā ķeksīša programma. Arī motivācijas programmas var būt gana aizraujošas ikvienam vecumposmam, un to apliecina daudzu valstu veiksmīgie piemēri. Un tieši tādēļ es esmu lepna kā pāvs, ka pagājušā gada superātrā ideja par erudīcijas konkursu 5.-9. klašu skolēniem "Zvaigžņu klase" guva tik lielu popularitāti, un tieši mēs bijām tie, kas uzdrīkstējās lasīšanu saistīt kopār ar modernajām tehnoloģijām. Pēc vakardienas lasīšanas kongresa debatēm es esmu vairāk nekā pārliecināta, ka akmens ir iekustināts, un drīz ir gaidāmas pozitīvas, bet pakāpeniskas pārmaiņas skolēnu lasītprasmes veicināšanas virzienā.
Komentāri
Ierakstīt komentāru