Šodien bijām kārtējā pirmajā septembrī savu bērnu skolā, pavadot viņus uz 8. un 5. klasi (ak vai, kā tas laiks skrien!). Un norunājām, ka šī ir bijusi pēdējā pirmā septembra svinīgā "līnija", jo vairāk sanāca dzirdēt skolēnu vasaras piedzīvojumus un vērot slapjajā zālē topošos plankingus, nekā sadzirdēt skolas direktores slavinošos vārdus, ka nu mūsu skola ir ne tikai starp Rīgas labākajām vidusskolām, bet pat visas Latvijas. Patīkami, protams, to iztālēm mēģināt sadzirdēt, tomēr tā apkārt valdošā kņada bija pārāk traka (lai gan jāatzīst, ka kāds aptuveni 9. klases puisis aizrādīja kādām 6klasniecēm, ka himnas laikā nav jāpļāpā). Un tad vēl jaunā 5. klases audzinātāja dzina vecākus ārā no klases, lai gan iepriekšējā nedēļā vecāku e-pastus bija nospamojusi ar neskaitāmām ziņām par "brūkošo klasi" (nekā tāda, protams, nav) un tikšanos pirmajā septembrī. Nu ko, bijām tomēr viņai nevēlami šajā dienā, ja jau lika sēdēt gaitenī...
Bet visas šīs padarīšanas lika atsaukt atmiņā manus skolas gadus. Ja mani bērni mācās lielā Rīgas skolā ar trīs paralēlklasēm, tad es mācījos uz pusi (vai pat vairāk) mazākā Pierīgas vidusskolā ar divām paralēlklasēm. Grūti man spriest, kuras "ēras" skolotājiem bija/ir vieglāk strādāt, jo man šķiet, ka skolēni ir un paliek skolēni jebkurā gadsimtā/desmitgadē neatkarīgi no mācību metodēm, tehnoloģijām un citām vēsmām. Ir skolotāji (un viņiem - skolēni), kuri paliek atmiņā, un ir tādi, kurus negribas atcerēties.
Kā parasti šādos stāstos, jāsaka, ka arī es mācījos klasē, kuru uzskatīja par "briesmīgāko visā skolā" (laikam to saka par pilnīgi visām klasēm). Jā, mēs nebijām paibērniņi, bet tagad man šķiet, ka dažas no palaidnībām bija tikai palaidnības un kaitināti tika tie skolotāji, kuri to pieļāva. Atceros, kā 9. klasē viens no puišiem starpbrīdī starp matemātikas stundām atvēra klases logu un draudēja lekt ārā (bijām 2. stāva fizikas kabinetā), bet matemātikas skolotāja lūdzās, lai tomēr nelecot, un turēja viņu aiz kājām. Tas tiešām bija jautri! Skolotājs ar "veselo saprātu" saprot, ka neviens skolēns taču pa logu ārā nelektu! Bet bija arī sākumskolas skolotāja (visu cieņu - ļoti laba), kas nepaklausīgajiem sita ar rādāmkoku pa pirkstiem un šad un tad skolēnus raustīja aiz ausīm un rokām. Bija fizikas skolotāja, kas iedvesa kapa klusumu klasē un no kuras visi baidījās, bet savu priekšmetu viņa mācīja labi. Un bija vidusskolas latviešu valodas skolotāja, kura saprata, ka mans paziņojums "es ienīstu latviešu literatūru" ir jāuztver nopietni, tādēļ "Zaļās zemes" vietā atļāva man lasīt Remarku, Undseti un Hemingveju. Taču bija arī pamatskolas latviešu valodas skolotāja - tāds "burta kalps", kas brīvā temata esejā par attēlu teica, ka esmu akla, jo nespēju saskatīt to, ko tur redz viņa, tādējādi brīvais temats sanāca "skolotājas temats".
Saviem bērniem esmu teikusi, ka dzīvē profesijas izvēli nosaka tieši skolotāji, jo viņi rada interesi par savu priekšmetu, ļauj skolēnam saskatīt visas plašās iespējas, kas paveras ap šo zinātnes nozari. Mani iedvesmoja pirmā angļu valodas skolotāja, kurai mūsu "visbriesmīgākā klase skolā" tika praksē. Lai gan tajos senajos laikos 20. gadsimta 80. gadu vidū angļu valoda tika mācīta kā vārdiņu un topiku iekalšana, šī skolotāja vārdā Ieva spēja aizraut un parādīt, ka svešvaloda nav tikai savādāka burtu rakstība. Kad es studiju laikos dažus gadus strādāju skolā, centos būt tieši tāda - mazliet vairāk nekā sava priekšmeta pasniedzēja. Man bija grūti, to nekad neesmu noliegusi, bet es mūžam atcerēšos skolēnus, kuri teica "skolotāj, kā man patīk pie jums mācīties!", un 5-klasnieku Jāni, kurš teica: "Skolotāj, jūs vienmēr esat tik smaidīga, jūs taču nespējat dusmoties!".
Pēdējoreiz skolas solā skolēna statusā biju pirms 17 gadiem. Arī skolotāja jau neesmu daudzus gadus. Ir interesanti, ka visi darba līkloči mani tomēr ir saistījuši ar izglītību, un jo īpaši aizraujoši ir vērot, kā tagad attīstīsies interaktīvo mācību materiālu veidošanas un ieviešanas process, jo mūsdienu digital natives šķiet jau piedzimstam ar bezvadu dator(miega)peli rokā. Daži pasaules izglītības politikas un tendenču analīzes guru pat uzskata, ka nekad izglītības sistēmas vēsturē vēl nav bijusi situācija, ka skolēns vada mācību procesu (bet tieši tā tas sāk jau izskatīties, jo skolotājam jāapgūst tehnoloģijas, lai spētu skolot skolēnu, kurš ar tām jau sen ir uz tu). Taču šis temats ir atsevišķa raksta vērts.
Es saviem skolasbērniem novēlu nezaudēt aizrautību un gūt maksimāli daudz prieka no tiem mācību priekšmetiem, kas viņiem patiešām patīk! Es gribētu, lai manus bērnus skolo skolotāji, kuri bērnos saskata personību, kas viņos cenšas attīstīt to, kas ir dots, taču nenosoda, ja bērnam nav spēju kaut ko paveikt pēc mistiskiem "vidējiem standartiem" un programmās ierakstītām prasībām. Es vēlos, lai bērnos attīsta radošumu, ļauj izteikties, spriest, analizēt, kļūdīties, taču to nenosoda. Skolotājus, kas iedvesmo un aizrauj. Es savukārt esmu gatava viņus atbalstīt ārpus skolas, lai meitas sapnis par astrofiziku arī piepildītos. Lai visiem zinātkārs jaunais mācību gads!
Komentāri
Ierakstīt komentāru