Pāriet uz galveno saturu

Zinātnieku nakts 2011

Ja neklātienē vēlies pārliecināties, cik forši bija Zinātnieku nakts 2011 pasākumi Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātē un Organiskās sintēzes institūtā, noskaties Andra filmētos video no abiem notikumiem (viņš pats par saviem un Artūra piedzīvojumiem šajā vakarā rakstīja savā blogā http://www.buldozers.lv/). Mazliet pacietības, jo video ir pagari, bet, ja reiz esi nokļuvis šajā blogā, tad tās tev noteikti netrūkst!
Tātad pirmais, uz kuru bija Andris ar Artūru, ir no Ķīmijas fakultātes:

Un šis ir no vēlīnā pasākuma, kur bijām visi četri - bērni gan "ņēmās" atsevišķi viņiem paredzētajā nodarbību zālē, bet pieaugušajiem bija iespēja redzēt, kā tiek "ražota" kōla (šajā video ap 2:30-3:10) :)

Ja ieinteresējām, tad nākamgad septembrī sāc sekot līdzi informācijai par paredzētajiem pasākumiem! Ļoti ceru, ka šīs "atrakcijas" turpināsies, jo apmeklētāji tiešām bija visos pasākumos. Man savukārt ir prieks par atraktīvajiem jauniešiem - ja es būtu viņu pasniedzēja, liktu 10 šādu pasākumu novadīšanā kā prakses ieskaiti, jo noturēt svešas publikas uzmanību brīžos, kad kaut kas noiet greizi, arī vajag mācēt. Paldies viņiem! Mums bija interesanti!

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...