Pastaiga kopā ar...

Valentīndiena, 14. februāris, ir diena, kad pārīši jaunākos un vecākos gados apmainās mīļām dāvaniņām, puķēm, bučiņām un dodas kopīgās vakariņās, rokās sadevušies. Svešzemju tradīcija, kas, manuprāt, ir viena no gada jaukākajām dienām, kas likuma vārdā būtu jāpasludina par brīvdienu, lai pasaulē vairotu mīļumu. Šogad mana Valentīndiena izvērtās gana negaidīta, jo "Pastaiga" kopā ar "Sola" un dzīvesdraugu izvērtās par "Pastaigu" kopā ar "Sola", dzīvesdraugu un sadarbības partneriem no Polijas.

Dienas plāni bija zināmi jau diezgan sen. Par kora "Sola" tuvo un tālo slavu informācija no tiešavota - kora soprāna un skanīgās "Āāaaaaa" balss īpašnieces Lindas - nāk regulāri, tikai manām ausīm ir uzkāpis zilonis, tāpēc es labprātāk izvēlos kaut ko melodisku no bītliem, preslijiem vai čakiem berijiem, kuriem varu gaudot līdzi un  izlocīt kājas, un neizliekos, ka esmu koru mūzikas fane. Nelepojos ar to, taču arī neliekuļoju, sakot, ka Dziesmu svētku koncerta vietā es labāk klausītos savu domu dunēšanā.

Kad nu pagājušā gada beigās Linda minēja, ka "Sola" katru gadu veido vienu īpašo "vieglo" koncertu un tas ir tieši Valentīndienas noskaņās, es klusībā nodomāju, ka šādu avantūru es gan gribētu redzēt un dzirdēt, jo tomēr gribas, lai arī man būtu kāds viedoklis par Latvijas labāko amatierkori. Tā nu kolēģei bija uzdevums ik pa laikam atcerēties un atgādināt man šo apņemšanos. Pagājušajā nedēļā Linda paziņoja, ka koncerts norisināsies muzeja "Arsenāls" telpās un ieeja būs Ls 1, un es pārsteigumā iesaucos, jo, manuprāt, šāda maksa ir trakoti smieklīga. To minu tādēļ, ka atliek vien visiem kultūrmīļiem būt vērīgiem un sekot līdzi dažādajiem pasākumiem, jo baudu, turklāt augstvērtīgu, kvalitatīvu un izsmalcinātu, sirdij var rast arī grašu vērtībā - pat ģimene var atļauties doties uz šādu pasākumu, pretī saņemot enerģiju un iedvesmu ne tikai vienam vakaram.

Tomēr liktenim labpatikās šajā dienā iemontēt garu jo garu un nopietnu jo nopietnu sanāksmi kopā ar sadarbības partneriem no Polijas. Mana kļūda bija tā, ka pusdienās (ekselentajā Bites Blues Club) uz Bartoša jautājumu par maniem vakara plāniem atbildēju pavisam godīgi. Tad nu atklājās, ka arī viņam ir mūžveca mīlestība pret koru mūziku, un tādējādi sev bez dzīvesdrauga ieguvu vēl divus pavadoņus šimvakaram.

Vai man jāsaka, ka kora koncerts ar nosaukumu "Pastaiga" sniedza vairāk, nekā es biju gaidījusi? Pirmais pārsteigums - visi dziedoņi bija tik neformāli mīlīgi, ka prieks bija ne tikai klausīties dziedājumos (es jau teicu, ka man zilonis ir uzkāpis uz ausīm, tāpēc tos dum, dum, dum un pa, pa, pa tā īsti nemaz neatšķīru), bet arī vērot meiteņu dažados tērpus un aksesuārus (o, es esmu lakatiņu fane!) un puišu tauriņus un hūtītes. Cik jauki redzēt nesterilā koncertā nesterilā atmosfērā (ļaužu bija tik daudz, ka ne vienam vien nācās sēdēt uz muzeja trepītēm) redzēt nesterilus priekšnesumus atraktīvu dziedoņu izpildījumā! Protams, ka biji visi āaaaaa un ēeeee, kā jau tas koru balsīm pienākas, bet šie āaaaa un ēeeee bija gan ģitāras, gan akordeona pavadībā, daloties grupās, pārgrupējoties un ik pa laikam rotējot kā rotaļu vilciņiem. Patiešām atraktīvi! Kas man patika visvairāk? Iespēja pakustināt kājas un smaidīt, īpaši pie "Lai jums izdodas, draugi!" un "Mēs pārtiekam viens no otra".

Bartošs un Magdalēna bija tikpat sajūsmināti kā mēs, fotografējot un filmējot dziedātāju priekšnesumus, lai gan neko vairāk kā dum dum dum arī nesaprata:) Pēc koncerta viņu jautājums bija šāds: kur var dabūt kora ierakstus? Vai tas nav viens varens kompliments šim korim?

Lai viss nebūtu tik optimistiski, tomēr minēšu, kas man nepatika. Jā, man nepatika videoprojekcijas, kas pavadīja lasījumus dziesmu starplaikos. Lai gan foto bija kvalitatīvi un pat no interesantām vietām, tie atkārtojās no lasījuma uz lasījumu, tāpēc pēc brīža jau šķita uzmācoši garlaicīgi. Tie arī šķita "samesti", nevis pieskaņoti lasījumiem, piemēram, interesantajā fragmentā par tēju, bulciņu un zvaigznēm būtu gribējies kaut ko no romantiskas kafejnīcas ar pārīti sveču gaismā (nu ko lai es padaru, ja man ir tik spilgta vizuālā iztēle?), bet tā vietā nācās vērot pagalmus un koka ēkas.

Un vēl viena lieta. Visu cieņu un apbrīnu koncerta idejai, bet man pietrūka optimistiskā noskaņojuma, kas valdīja pēc varen neparasti izpildītās "Lai jums izdodas, draugi!". Šīs dziesmas laikā tiešām kājas kustējās un gribējās dungot līdzi, pēc tās valdīja dārdinoši aplausi un sajūsmas gaviles. Ļoti, ļoti gribējās, lai šāds ir koncerta noslēgums, kad visi apkārtējie kļūst kā seni draugi. Protams, ka akadēmiski pareizāk ir koncertu noslēgt ar "pareizu" dziesmiņu, bet... Ja jau koncerts no sākta gala bija iecerēts kā neparasts veltījums Valentīndienā, tad gribējās arī skaļi nepareizu noslēgumu ar skatītājiem, kas lec kājās un sajūsmā steidz pasniegt ziedus koristiem, jo tieši tā bija pēc šīs dziesmas. 

Rezultāts? Es noteikti piesakos pierakstīties uz "Solas" nākamgada Velentīndienas koncertu, ja vien tas atkal tiek plānots kā neparasts pārsteigums klausītājiem! Šis bija varen izdevies vakars, kuru noslēdza skanīgas balsis, vedot aizraujošā pastaigā nošu takās. Paldies!