Citādā Londona

Londonā esmu bijusi daudzreiz. Garākā braucienā ar ģimeni, kad krustu šķērsu izložņājām teju vai visus muzejus, un īsākos braucienos, kad atliek vien nošķaudīties, kad jāskrien atkal uz lidmašīnu. Es mīlu Londonu, tā ir mana pilsēta, un es šeit vienmēr atgriežos ar gaidām. Un ikreiz šī pilsēta ir savādāka. Arī šoreiz.
Citādāka kaut vai tāpēc, ka vēl nekad nebiju ēdusi angļu brokastis četrus rītus pēc kārtas un pašlaik šķiet, ka ceptas olas vēl pāris nedēļas nevēlēšos redzēt ne acu galā.

Londona mani reti ir lutinājusi ar labiem laikapstākļiem. Šogad janvāra vidū te staigāju kurpēs un plānā mētelī. Tieši tāpat staigāju arī tagad – aprīļa vidū. Šķiet, ka lietus ir Londonas iesauka. Šajās četrās dienās, kad notika Londonas grāmatizstāde, laikapstākļi parādīja sevi no visām pusēm – bija pirmdienas saule un zilās debesis, bija otrdienas lietus un spēcīgā krusa, bija trešdienas vējš, kas neļauj attaisīt lietussargus.

Edgware Road apstādījumi

Pelēkā Temza no Millennium Bridge

Par spīti tam Londona ir mana pilsēta. Te vecais sadzīvo ar jauno kā cimds ar roku. Te pēcpusdienā redzēsi vīrus melnos uzvalkos metro ēdam sviestmaizes un kundzes kostīmos brienam pa peļķēm ar botām kājās. Tikai te teju no agra rīta Edžvērroudā manīsi vīrus, kas āra kafejnīcā vilks ūdenspīpes dūmus. Te “Islamic Bank of Britain” šķiet tikpat normāla parādība kā Starbuck vai Lloyds uz pretējā stūra. 

   

Edžvērrouda

Arī tā pati Edžvērrouda

Te redzēsi jaunekli guļam kartona kastes mājoklī Marks&Spencer vārtrūmē un noskrandušu večuku lasām grāmatas Waterstones. Te starp miljoniem tu iederies kā savējais. Laikam esmu tik “londoniska”, ka ikreiz man kāds tūrists vai ne-londonietis ko jautā. Šoreiz Edgware Road metro staciju, no kuras var aizbraukt ar District line, kādai kundzei varēju parādīt, bet jauneklim vietējo baznīcu gan nē. Vēlāk gan izrādījās, ka netālu vien bija. Man patīk Londona, jo šeit mani neviens netraucē un es nevienu netraucēju. Te miljoni dzīvo līdzās un tieši tāpēc šī kontrastu pilsēta šķiet tik organisks veidojums, kura sirds pukst vienotā ritmā.

Šoreiz mans atklājums bija Little Venice, kas slēpās aiz Hiltona viesnīcas pakša. Tāds miers un klusums var būt tikai Londonā, kur ielas vienā pusē var būt nepārtraukta satiksmes plūsma, bet otrā – ūdens, zaļa zāle un citpasaule. 

Skats iekšpagalmā uz Hilton viesnīcu - sākas Mazā Venēcija

Mazā Venēcija Londonā

Ir vēl trešā puse, kurā ir ielas, pilnas ar atkritumiem, izmētātiem papīriem un apšaubāmiem tipiem, tādēļ nav pat foto, kas pierādītu to esamību. Tāda ir Londona vien nieka pārsimt metru rādiusā.
Un ir tā Londona, kurā ir Tate Modern galerija ar šokējošā mākslinieka Damien Hirst ekspozīciju līdz 2012. gada 9. septembrim, un ir Šekspīra Globe teātris, kurā vakardien, 21. aprīlī, sākās unikāls projekts - sešu nedēļu garā maratonā katru dienu ir iespēja redzēt kādu no Viljama Šekspīra lugām kādā no pasaules valodām, tostarp arī Hamletu lietuviešu valodā 2. un 3. jūnijā (starp citu, tieši šodien šo izrādi slavēja BBC televīzija, pārraidot raidījumu un interviju ar Hamleta lomas atveidotāju, lietuviešu rokdziedātāju Andrius Mamontovas).

Līst. Ir pulkstens trīs.

Uz ielas trauki plīst.

Slīd projām vēl viens miglas mīts.