Man ir tradīcija ikreiz no ārzemju komandējumiem dēlam atvest lasāmvielu angļu valodā. Dziļi sirdī esmu gandarīta, ka Artūrs bija izlasījis "Wimpy Kid" grāmatas vēl pirms Grega dienasgrāmatu sērija kļuva populāra Latvijā, un tieši viņa un draugu fanošana, lasot šo grāmatu, lika man domāt, ka tā būs viena riktīga topa grāmata arī citiem bērniem. Drīzumā gaidāma vizuāli iespaidīgā, iztēli rosinošā un nebeidzamiem piedzīvojumiem bagātā grāmata "Hugo Kabrē izgudrojums", kuru abi izlasījām angliski pagājušajā rudenī, un arī tā, manuprāt, varētu iepriecinās neparastu grāmatu cienītājus. Taču šoreiz es vēlētos dalīties pārdomās par kādu konkrētu grāmatu, kas aizved pie jautājuma: kāda lasāmviela tad interesē 11-gadīgu puisi mūsdienās?
Jau pagājušā gada maijā dalījos iespaidos par kādu varen interesantu "blusu" grāmatu, kas nu ir izceļojusi draugus un kolēģu bērnus, ikreiz pie mums atgriežoties ar teikumu, ka lasītājam tā ir nenormāli patikusi. Šodien no Artūra grāmatplaukta paņēmu vienu no nesen atvestajām grāmatām - James Patterson un Chris Tebbetts sarakstīto un Laura Park ilustrēto Middle School: the Worst Years of my Life, kas Amazon.com novērtēta ar 4 zvaigznītēm no 5. Starp citu, arī šī grāmata tīņiem ir pieejama kā e-grāmata. Tad nu tagad nedaudz par šo grāmatu (ērtības labad visus varoņus atstāju angļu mēlē).
Sižets
Notikumi norisinās ASV mazpilsētā, 12-gadīgam puisim vārdā Rafael (saīsinājumā Rafe) Khatchadorian uzsākot mācības "cietumā" jeb pamatskolas 6. klasē. Viņam ir 9-gadīga māsa Georgia, mamma Jules, kurai ir jāstrādā vietējā kafejnīcā divas maiņas, lai uzturētu bērnus un draugu - vīrišķi vārdā Carl, kuru Rafe dēvē par Bear, un kurš neko citu nedara kā vien sēž pie TV kastes un pieceļas vien tad, kad sajūt picas un peperoni smaržu. Jā, un Rafe ir draugs Leonardo. Pilnajā vārdā viņš ir Leonardo the Silent. Un šim draugam ir ārkārtīgi būtiska loma visā stāstā (pačukstot priekšā - arī nākamajā sērijā, kas iznākusi nupt).
Zēns ir kā jau normāls tīnis. Pats sevi uzskata par ļoti klusu (viņš vairākas reizes uzsver, ka nav "wimpy" - vai tā būtu atsauce uz populāro "Wimpy Kid" jeb Gregu?), tāpēc cieš no klases agresora Millera. Rafe izdomā, ka šajā mācību gadā viņam ir jāspēlē spēle R.A.F.E. - Rules Aren't For Everyone. Tajā viņš sev piešķir punktus par katru pārkāpumu (runāšana pretī skolotājam tik un tik punkti, skolas formas tērpa neievērošana atkal cits punktu skaits utt.), un viņam šajā spēlē ir 3 dzīvības. Kaut kā tā skolas garlaicība ir jāpārvar ("Romeo un Džuljetas" lasīšanas fragments smīdināja arī mani!), tad nu lai skola būtu šīs spēles sastāvdaļa.
Seko mājasdarbu nepildīšana, pēcstundas, liecības slēpšana (patiesību sakot - tās sadedzināšana), kautiņi, kā arī spēles pierakstu burtnīcas atpirkšana lapu pa lapai no Millera. Ir arī slepens sirdsāķītis (fragmentā par meitenes aizstāvēšanu, kad direktors tā dīvaini interpretē skolas noteikumus, ir patiesas draudzības atspoguļojums, kas izstāstīts mūsdienu jauniešu valodā). Ir vārdu cīņa ar iespējamo patēvu Bear, policija, ātrā palīdzība un daudz citu piedzīvojumu. Garlaicīgi tiešām nav ne brīdi.
Stāstu vēl dzīvāku un aizraujošāku dara Leonardo the Silent jeb Laura Park ilustrācijas, kuras var lasīt gluži kā atsevišķu papildstāstu jau esošajam. Tiešām asprātīgi un aizraujoši.
Par iedomu draugiem
Un te nu vieta pārdomām par mūsdienu tīņu lasīšanas ieradumiem.
Beigsim izlikties, ka mūsdienu tīņi nelasa un viņus neinteresē grāmatas/lasīšana! Tās ir muļķības! Viņi lasa un viņi vēlas lasīt. Taču ir cita problēma - mēs, pieaugušie, esam izdomājuši kaut kādus "iedomu standartus" jeb morālās vērtības, kurām nu katrā bērnu grāmatā esot jābūt skaidri redzamām. C'mon, kāpēc "Grega dienasgrāmata" ir tāds hits? Jo tā ir tīņa valodā rakstīta grāmata par tīņa ikdienu!!! Un tur ir pārpilnam morāles un dzīves gudrības, tikai tā ir pasniegta tīņa valodā caur viņa piedzīvojumiem! Pieaugušos tracina muļķīgie karikatūru ķiņķēziņi tekstam pa vidu? Super! Mūsdienu tīni tie sajūsmina, jo viņš ir vizuālās pasaules pilsonis.
Grāmatā "Middle School: the Worst Years of my Life" (uz vāka norādīta 9+ vecuma kategorija, ja kas) drāmas un morāles ir pārpārēm. Iespējamais patēvs sit māti, bērniem nākas aizstāvēt māti. Rafe par skolas sienas apgleznošanu tiek izslēgts no skolas. Ja tā ir par maz, tad vēl pats galvenais - Leonardo the Silent nav reāls draugs. Rafe ir bijis dvīņubrālis, kas miris 3 gadu vecumā, bet Rafe joprojām viņu nespēj aizmirst, tāpēc reizēm dzīvo dubultā pasaulē un sarunājas ar iedomu draugu. Māte to labi zina un par to satraucas (šeit atkal viena burvīga epizode, kā vecākiem runāt par kaut ko nepatīkamu). Lūk, dzīves īstenība, viela pārdomām un diskusijām visā pilnībā!
Par spīti sižeta nopietnībai, tieši šādi stāsti uzrunā mūsdienu pusaudzi. Vai tiešām neviens no pieaugušajiem - skolotājiem, rakstniekiem, standartu lēmējiem utt. - nav piesēdis pie sava tīņa brīdī, kad viņš ir iegrimis savā iedomu pasaulē, darbojas ap saviem stāstiem un varoņiem? Es esmu. Nebūsim naivi, mūsdienu tīni neinteresē Janči un Pēči, kas pastalās ganījuši govis. Šādi fragmenti lai paliek vēstures stundām kā senatni raksturojoši fragmenti. Mūsu tīnim vajag stāstu un varoni, ar kuru viņš pats asociējas. Un mūsdienu tīnis neceļas rīta agrumā, lai pa rasu dzītu govis ganībās - to nu reiz vajadzētu mums visiem kopā pamanīt! Tieši tāpēc tādi darbi kā Erebos vai Rekless, nerunājot nemaz par Grega fantastisko uzvaras gājienu, tiek uzņemti ar sajūsmu un lasīti no vāka līdz vākam. Visu izšķir stāsts un cik veiksmīgi autors spēj uztvert tīņa pasauli. Lūk, to es saucu par veiksmes atslēgu, lai mūsdienu pusaudzis ņemtu rokā grāmatu un nespētu to nolikt nost! Lai vairāk tādu darbu!
Komentāri
Ierakstīt komentāru