Kad AHHAA muzejs ir apskatīts un prāts pabarots, tad laiks remdēt izsalkušos punčus un doties Vectartu virzienā (ja ir Vecrīga, vai tad nav Vectartu?). Šajā ierakstā stāsts par kādu gardu kafejnīcu pašā Vectartu sirdī un vairāku stundu pastaigu/pasēdēšanu, ķerot Tartu burvīgos saules starus. Pastaigu gan neplānoju soli pa solim, jo reizēm ir labi paklaiņot tāpat vien, taču ieskatījos gan šajā ceļvedī, lai atsauktu atmiņā galvenos apskates objektus.
Ceļojumos man diezgan būtisks ir arī komforts, un ir divas lietas, bez kurām nu nekādīgi nevaru iztikt, proti, ēdiens un dzēriens. Nekad nemeklēšu lētāko ēstuvi, bet, ja gribēšu ēst, tad arī izvēlēšos savām garšas kārpiņām un sajūtām atbilstošu iestādījumu, lai ēstu. Un punkts.
 |
| Re, pat mākoņi rātni kārtojas laukuma centrā |
Tieši tāpēc kājas mūs raitā solī, grozot galvas uz visām pusēm, veda uz Vectartu sirdi - Rātslaukumu, kurā vasaras periodā ir izkārtojušās vairākas āra kafejnīcas, kas ceturtdienas pēcpusdienā bija gana apmeklētas, jo te varēja dzirdēt i igauņu mēli, i svešvalodas. Te sēdēja gan jaunkundze ar nerimstošu skatu iPad ekrānā, gan kundzītes cienījamos gados, gan mazu bērnu skaļo čalu pārņemtas ģimenītes. Everybody's got a place.
Mūsu izvēle bija par labu šokolādes kafejnīcai Pierre, kas ir kārtīga kafejnīca/restorāns, ne tikai kūkotava. Mēs, protams, izvēlējāmies baudīt ēdienu ārā, lai gan kafejnīcas iekštelpas ir patiešām greznas un kādā drūmākā dienā es tur vēlētos pasēdēt pie, teiksim, latte krūzes. Ēdamkarte ir gana plaša sākot no uzkodām un salātiem līdz pat dažādām zivīm un medījumiem. Mēs izvēlējāmies pastu ar jūras veltēm (Eur 8,50), truša gaļu (Eur 13,50) un grillētu cūkgaļu ar meža sēnēm (Eur 12,00). Viseksotiskākais pārsteigums gaidīja Aneti, savā makaronu šķīvī ieraugot arī pārīti astoņkāju. Ēdiens tiešām ir ļoti, ļoti gards un baudāms nesteidzīgi. Šīs kafejnīcas labierīcības arī ir pelnījušas manu uzmanību un atsevišķu teikumu šīs telpas vintidža kičīguma dēļ, kuram līdzīgu Latvijā esmu manījusi vien manā mīļajā restorānā Kitchen un tikpat mīļajā un pelnīti par labāko atzītajā Ventspils ēstuvē Skroderkrogs. Bet šeit skats no Pierre visintīmākās telpas:
Kad vēderi piepildīti, ir laiks nesteidzīgai pastaigai. Laukuma vienā galā ir Loka tilts,
mazliet tālāk ir slavenā šķībā māja, kurā tagad ir Tartu mākslas muzejs (apskaties šeit, ja vēlies to apmeklēt),
bet otrā Rātslukuma galā ir slavenā bučmīlīšu strūklaka (strūklakas oficiālais nosaukums ir "Studentu skūpsts" - lieki piebilst, ka arī mēs ar Andri mēģinājām atdarināt šos bučmīlīšus, un bērni uz mums skatījās kā uz ku-kū vecākiem).
Pastaigājoties par Vectartu gājēju ieliņām, pamanījām arī šādus ļoti interesantus akmens ķeblīšus, kas uzreiz tika arī iemēģināti. Prieks, ka igauņi ir radoši un piedāvā šādus objektus, kas vienlaikus ir praktiski un arī stilīgi apkārtējās vides objekti.
Tartu vecpilsēta ir zaļu parku ieskauta un bērniem draudzīga vieta (varbūt Igauniju būtu jāiekļauj nākamajā bērniem draudzīgo valstu sarakstā?), jo lielāki un mazāki delveri skriet un rotaļāties te var daudzviet. Pašā zaļā parka viducī ir Doma baznīcas drupas, kas pašlaik tiek atjaunotas, tomēr pusbrukušajā tornī var uzkāpt ikviens, kuram nav bailes no augstuma un stīvas kājas no daudzajiem šaurajiem pakāpieniem (man ir, tāpēc paliku lejā baudīt saulīti). Ieejas maksa - Eur 1.60. Abi puiši pēc uzkāpšanas bija neviltotā sajūsmā un par skatu uz Tartu nebeidza vien stāstīt, lai gan kājas šo kāpienu juta abiem.
Starp citu, iepriekšējā rakstā par AHHAA centru minēto informāciju par aproču-ieejas biļešu izmantošanu visas dienas garumā pārbaudīja Andris, atpakaļceļā no Vectartu iegriežoties muzeja veikaliņā pēc Ņūtona bumbiņām. Aproce darbojās, bet tā arī uzzinājām, ka muzeja veikalam ir vēl viena atsevišķa ieeja. Jo ilgāk Tartu, jo gudrāks kļūsti jeb mūžu dzīvo un mūžu mācies.
 |  | |
| Tas nav rūsas traips! | Pārdomu krēsls? |
mazliet tālāk ir slavenā šķībā māja, kurā tagad ir Tartu mākslas muzejs (apskaties šeit, ja vēlies to apmeklēt),
bet otrā Rātslukuma galā ir slavenā bučmīlīšu strūklaka (strūklakas oficiālais nosaukums ir "Studentu skūpsts" - lieki piebilst, ka arī mēs ar Andri mēģinājām atdarināt šos bučmīlīšus, un bērni uz mums skatījās kā uz ku-kū vecākiem).
Tartu vecpilsēta ir zaļu parku ieskauta un bērniem draudzīga vieta (varbūt Igauniju būtu jāiekļauj nākamajā bērniem draudzīgo valstu sarakstā?), jo lielāki un mazāki delveri skriet un rotaļāties te var daudzviet. Pašā zaļā parka viducī ir Doma baznīcas drupas, kas pašlaik tiek atjaunotas, tomēr pusbrukušajā tornī var uzkāpt ikviens, kuram nav bailes no augstuma un stīvas kājas no daudzajiem šaurajiem pakāpieniem (man ir, tāpēc paliku lejā baudīt saulīti). Ieejas maksa - Eur 1.60. Abi puiši pēc uzkāpšanas bija neviltotā sajūsmā un par skatu uz Tartu nebeidza vien stāstīt, lai gan kājas šo kāpienu juta abiem.
Tas nebūt nav viss, ko nesteidzīgam tūristam piedāvā Tartu. Mazas kafejnīciņas un muzeji, skulptūras un parki - vienkārši ļaujies rāmam dzīves ritējumam un atpūtai. Eņģeļu tilts, Velna tilts, šāds piemineklis un tāds piemineklis - spēj tik grozīt galvu un atcerēties, vai reiz jau gar šo objektu neesi rinķojis. Un tad jau ir vēla pievakare un laiks doties ekspotīcijā meklēt rezervēto viesnīcu, kas šoreiz ar nolūku ir noskatīta ārpus Tartu. Par to tad arī nākamais ieraksts - kā četru cilvēku ģimenei ietaupīt naudu, nemaksājot miljonus par naktsmītni.
Starp citu, iepriekšējā rakstā par AHHAA centru minēto informāciju par aproču-ieejas biļešu izmantošanu visas dienas garumā pārbaudīja Andris, atpakaļceļā no Vectartu iegriežoties muzeja veikaliņā pēc Ņūtona bumbiņām. Aproce darbojās, bet tā arī uzzinājām, ka muzeja veikalam ir vēl viena atsevišķa ieeja. Jo ilgāk Tartu, jo gudrāks kļūsti jeb mūžu dzīvo un mūžu mācies.
Komentāri
Ierakstīt komentāru