Pagājušajās brīvdienās man dzima pavisam traka ideja, gatavojoties nākamajam atvaļinājumam ar brīvdienām Romā, proti, katrā nedēļas nogalē izmēģināt un izdarīt kaut ko itālisku. Kā būs ar plāna realizēšanu, vēl nav zināms, taču aptuvenais to do saraksts ir jau gatavs un sākts īstenot.
"Itālisko lietu un darbību Top 10 saraksta" uzmetums ir aptuveni šāds:
1. nobaudīt kādu Itālijas vīnu (problemātiski, jo Andris atzīst tikai Francijas vīnus, bet es vīnu nedzeru vispār);
2. veltīt dienu Itālijas ēdienu gatavošanai un baudīšanai (varetu būt aizraujoši un pat vairāk nekā vienu nedēļas nogali, ja ņemam vērā manu apsēstību ar gardām lietām un ģimenes vēlmi to visu baudīt);
3. izpētīt iPhone aplikācijas par Romu (hmmm... laikietilpīgi);
4. izdzert romiešu vīnogu sulu (jap, jap, to pašu, kuru ar šādu uzrakstu pārdod jebkurā pārtikas preču veikalā);
5. izpētīt, ko par Romu un/vai Itāliju raksta rakstnieki grāmatās (varētu izvērsties garā pasākumā);
6. veikt ekspotīciju Itālijas zinātnieku atklājumu džungļos (aizraujoši!);
7. noklausīties/noskatīties kādu īsteni itālisku operu (bet varbūt šo aktivitāti atstāt Romai dzīvajā izpildījumā?);
8. izpētīt, ko bez Sanremo piedāvā mūsdienu itāļu mūzika (well, well, jau tagad šķiet, ka ausīs skan tikai kaut kas saldsērīgs par amore mio);
9. noskaidrot, kas vēl bez Prada un Fiat ir ierakstāmi kategorijā "Itālijas zīmols";
10. noskatīties kādu vēl neredzētu slavenu filmu par Itāliju vai filmu, kuru ir uzņēmis itāļu režisors.
Trīs nedēļas nogales paturu ailē "ceļojuma plānošana", bet ceturto - pārsteigumam vai impulsīvai darbībai. Iedvesmai idejas ceļojuma plānošanai smeļos nelielajā, bet ļoti uzskatāmajā grāmatā Roma, kas ir DK Ceļvedis Top 10 sērijā un sniedz visu būtiskāko, kas ceļotājam ir nepieciešams sākot no kartēm un izstrādātiem maršrutiem līdz viesnīcām un iepirkšanās vietām.
Bet stāsts ir par pirmo izdarīto darbu no "Itālisko lietu un darbību Top 10 saraksta". Ja jau man pirmo reizi būs ceļojums uz Romu un ĪSTAS brīvdienas Romā (nevis komandējums!!!), tad loģiski šķiet sākt ar filmu Brīvdienas Romā, kas uzņemta 1953. gadā.
Filma ir divu lielisku aktieru - Odrijas Hepbernas un Gregorija Peka - saspēle. "Brīvdienas Romā" (angliski "Roman Holiday", itāļu "Vacanze Romane") ir režisējis Viljams Vailers. Šīs klasiskās romantiskās komēdijas sižets ir gaužām vienkāršs un paredzams. Hepbernas atveidotā princese Anna (aktrise par šo lomu saņēma prestižo Oskaru) ir nogurusi, nemitīgi dodoties no vienas valsts uz nākamo, no viena oficiālā pasākuma uz citu. Viņa grib baudīt ikdienas parasto ļaužu dzīvi, smieklus, dejas, brīvību. Viņas Augstībai nepienākas tēlot kaprīzu dāmīti, tāpēc, uznākot histērijas lēkmei un šķīstot puņķiem un asarām, jaukais dakterkungs princesei iešpricē nomierinošu līdzekli. Princese uzreiz gan neiemieg, bet gan izzogas no pils (vēlāk viņa teiks, ka dzīvo Kolizejā). Taču miegs tomēr nāk, un, teju vai apķerot katru stabu un koku, viņa aizmieg uz soliņa. Tur, kā jau tas pasakās pienākas, viņu atrod žurnālists. Mīlas stāsts var sākties.
Seko varen jautras izdarības, princesei uzdodoties par vienkāršu meiteni Aņju (ko tur teikt, viņas karalisko izcelsmi gan ātri vien nodod karaliskais runas veids:)), baudot šampanieti parastās āra kafejnīcās, nogaršojot saldējumu, kas pirkts no ielas tirgoņa, izdejojoties ballītē, bēgot no policistiem un slepenaģentiem, baudot kautru pirmo/slepeno skūpstu. Viss kā jau romantiskā filmā. Smieklīgi, asprātīgi, emocionāli, patiesi, bet kā jau pasaku filmā. Stāsta beigas - paredzams.
Tad no "Itālisko lietu un darbību Top 10 sarakstā" viens no ierakstiem ir izpildīts. Taisnību sakot, man gan padomā ir vēl vairākas itāliskās filmas, kuras es vēlētos redzēt, taču dienā nu ir tik stundas, cik nu ir, un visu tāpat nepaspēt.
Filma "Brīvdienas Romā" deva jauku impulsu domām par gaidāmo ceļojumu, jo tagad Mūžīgajā pilsētā (jā, tieši tā, Romu dēvē par "Eternal City") staigāšu ar domu, ka, iespējams, tieši mūsu maršrutā reiz pirms vairāk nekā pusgadsimta savu kāju ir spērusi arī slavenā Odrija Hepberna ar tikpat slaveno Gregoriju Peku, un varbūt tieši šajā ielas kafejnīcā arī viņi ir bijuši. Jā, filma "Brīvdienas Romā" patiešām ir filmēta Romā, par to vēsta arī viens no pirmajiem uzrakstiem, sākoties filmai. Ja vēl neesi šo filmu redzējis, kādā lietainā vakarā mēģini to noskatīties - smaids sejā garantēts! Šai oriģinālajai filmai gan ir virkne princešfilmu pakaļdarinājumu (dēvēti par rimeikiem, lai cik tas šausmīgi neizklausītos), taču oriģināls vienmēr ir un būs oriģināls!
Seko varen jautras izdarības, princesei uzdodoties par vienkāršu meiteni Aņju (ko tur teikt, viņas karalisko izcelsmi gan ātri vien nodod karaliskais runas veids:)), baudot šampanieti parastās āra kafejnīcās, nogaršojot saldējumu, kas pirkts no ielas tirgoņa, izdejojoties ballītē, bēgot no policistiem un slepenaģentiem, baudot kautru pirmo/slepeno skūpstu. Viss kā jau romantiskā filmā. Smieklīgi, asprātīgi, emocionāli, patiesi, bet kā jau pasaku filmā. Stāsta beigas - paredzams.
Tad no "Itālisko lietu un darbību Top 10 sarakstā" viens no ierakstiem ir izpildīts. Taisnību sakot, man gan padomā ir vēl vairākas itāliskās filmas, kuras es vēlētos redzēt, taču dienā nu ir tik stundas, cik nu ir, un visu tāpat nepaspēt.
Filma "Brīvdienas Romā" deva jauku impulsu domām par gaidāmo ceļojumu, jo tagad Mūžīgajā pilsētā (jā, tieši tā, Romu dēvē par "Eternal City") staigāšu ar domu, ka, iespējams, tieši mūsu maršrutā reiz pirms vairāk nekā pusgadsimta savu kāju ir spērusi arī slavenā Odrija Hepberna ar tikpat slaveno Gregoriju Peku, un varbūt tieši šajā ielas kafejnīcā arī viņi ir bijuši. Jā, filma "Brīvdienas Romā" patiešām ir filmēta Romā, par to vēsta arī viens no pirmajiem uzrakstiem, sākoties filmai. Ja vēl neesi šo filmu redzējis, kādā lietainā vakarā mēģini to noskatīties - smaids sejā garantēts! Šai oriģinālajai filmai gan ir virkne princešfilmu pakaļdarinājumu (dēvēti par rimeikiem, lai cik tas šausmīgi neizklausītos), taču oriģināls vienmēr ir un būs oriģināls!
Komentāri
Ierakstīt komentāru