Kad Latvijā gaisa temperatūra ir sasniegusi "0" grādu atzīmi un uzsnidzis pirmais sniegs, Latvijas darbaļaužu depresīvais noskaņojums šķiet teju vai pašsaprotama sajūta. Tad nu katrs ķer, grāb un glābjas kā vien spēj - kurš nu dodas pēdējiem gājputniem līdzi uz Keniju vai vismaz Turciju, kurš nu tuntuļojas omes adītās zeķēs ar pašlasīto liepziedu tējas krūzi rokās. Nu labi, vēl var iemīlēt šīrudens jauno Džeimsa Bonda grāvēju "Skyfall" un apceļot iepriekšējos Bonda maršrutus vai baudīt kādu no "tev šoziem jābūt šeit" maršrutiem. Mums ar Andri vasaru un sauli izdevās pabaudīt piecu dienu garumā skolēnu rudens brīvlaikā Romā.
Ceļojums uz Romu bija diezgan spontāns lēmums, taču reiz pieņemts, tika rūpīgi plānots. Jūnijā, pārskatot savus AirBaltic klientu kartes punktus, sanāca, ka tieku diezgan tālu uz dienvidiem, konkrēti - Romu, piemaksājot vien mistiskus nepilnus desmit latus par degvielas, pasažieru vai kādu tur nodokli. Uzreiz ieteikšu visiem BalticMiles dalībniekiem, izvēloties ceļojumu, apbruņoties ar pacietību, jo nevarētu teikt, ka komunikācija ar uzņēmumu būtu tā ideālākā. Vistracinošākā ir AirBaltic mājaslapa, kurā par BalticMiles punktiem pirktos lidojumus nemaz nevar apskatīt, ikreiz ir nepieciešams rakstīt e-pastu mistiskam klientu apkalpošanas dienestam, turklāt mūsu lidojuma laiki tika mainīti vismaz reizes četras.
Taču tālākais jau bija easy-peasy. Turpceļā pilnai laimei man bija ideālā sēdvieta ar diviem lodziņiem, un trīs sēdvietās varējām izplesties divatā. Tur augšā, protams, siltums, zilas debesis un teju vai laime pilnīga (un te nu es iedomājos, kāpēc vēl nav izplatīts tāds tūrisma veids kā riņķošana, piemēram, 9 km augstumā, jo tādā veidā arī varētu relaksēties/sasildīties). Taču mī un žē sākās, kad tuvojāmies galamērķim.
Jau zinājām pēc laikapstākļu prognozēm, ka mūsu "0" vakarā (tā to nosaucām, būdami tehnoloģiju cilvēki, un programmētājiem taču vispār visa dzīve ir tikai 0 un 1 sistēmā) gaidāms lietus. Tad nu to arī pārpārēm sagaidījām, un no vēsās un šļūdoņos grimstošās Rīgas ielidojām tikpat slapjā citā "R" galvaspilsētā, tiesa gan, ar cilvēka organismam krietni draudzīgāku gaisa temparatūru +16 C.
Uzmetuši plecos savu bagāžu (jej, es pirmo reizi lieliski iztiku bez čemodāna!), bijām gatavi ātri pamest itāļu dižgara Leonardo da Vinči vārdā nosauktās lidostas garos gaiteņus, lai pēc iespējas ātrāk dotos pirmajā izplānotajā pastaigā. Va vellos, kas to deva! Veiksmīgi aizdipinājuši līdz Leonardo Express vilcienam, kuram pēc iepriekš izpētītā grafika mūs vajadzētu nogādāt Romas centrā Termini stacijā nieka 30 minūtēs, sākām izbaudīt haosu itāļu stilā. Nē, viena virziena biļetīti vienam braucējam par Eur 14 var nopirkt gana ātri. Tālāk seko aprunāšanās ar biļešu kompostrēšanas aparātu. Nopirktā biļete ir derīga 90 minūtes. Tablo gan rāda, ka vilcieniņš kavēsies 10 minūtes. Cilvēki pulcējas arvien vairāk. Daži kompostrēšanas aparāti gan ir, taču sanākušie tūristi tā bažīgi raugās uz tiem un cits uz citu, jo nav nojausmas, kā tad tā uzparikte darbojas un vai vispār tuvāko 90 minūšu laikā atbrauks ekspress vilciens, kas nu jau kavējas minūtes 20. Kad nu tas vizbeidzot pieripinās un izlaiž no Romas braukušos, ir nākamais haosa etaps, jo izrādās, ka vilciena durvis atveras tajā perona pusē, kur ir vien pāris tūristiņu, bet mēs - simtiem daudzu tautību bērni ar lielākām un mazākām paunām - mīņājamies pie slēgtām durvīm. Saprototies no pusvārda, abi ar Andri metamies uz perona sākumdaļu, lai tad nokļūtu pie atvērtajām durvīm. Taču vilciena vadītājs - itālis, protams! - mētājas ar rokām un mūs - pārdesmit sprigano tūristu bariņu - dzen atpakaļ uz aizvērto durvju pusi. Nu kā gudra būdama varu visus pamācīt, ka droši varat stāvēt pie aizvērtajām durvīm, jo tās tiek atvērtas, kad visi atbraucēji ir izrausušies no vilciena.
Laimīgi iekāpuši un atraduši man pat sēdvietu, esam gatavi pusstundas laikā sasniegt galamērķi. Taču te ir Itālija, mīļie, un viss notiek pēc vietējiem likumiem. Lietus, ziniet, ir pietiekams iemesls, lai rastos haoss arī dzelzceļa sistēmā, tāpēc mūsu ekspresis spēj kustēt vien ar 25 km/h un galamērķi sasniegt pēc 50 minūšu čuk-čuk-čuk, kura laikā ap plkst. 6iem vakarā aiz loga tumsā var saskatīt vien paretas mājeles. Jā, biļetītes noteikti nopērciet un kompostrējiet arīdzan, jo kontrole te ir acīga un kāra uz soda naudu iekasēšanu. Tas, ka esi "alien" šajā valstī, var atmaidzināt tikai kādas kontrolieres-siņjoritas dāsno sirdi.
Lūk, slavenā Termini stacija tiešām ir pieminēšanas vērta, jo te savējiem ieteicams turēties cieši kopā un labāk ātri dipināt prom, lai vietējo izmanīgo tirgoņu (un garnadžu) acīs raisītu pēc iespējas mazāku interesi. Tas viens pīpis, ka mums ar Andri katram bija pa lietussargam virs galvas, jo tirdzinieka gēns itāļos ir gana dzīvs, tāpēc katrs uzskatīja par savu pienākumu mums piedāvāt vēl kādu lietussargu. Varu tikai iedomāties, kā ir tiem tūristiem, kuri ir apkrāvušies ar čemodāniem, lost in space jeb izmisīgi kartē cenšas noorientēt sevi uz vajadzīgo debespusi un vēl atvairīt "umbrella" tirgoņus.
Par mūsu Romas mājvietu kļuva Hotel Contilia, kas ir 3zvaigžņu viesnīca piecminūšu gājienā no stacijas. Taču līdz pat viesnīcai teju ik uz krustojuma bija pa brāļiem Džovanni, kas dedzīgi vēlējās, lai iegādājamies (rezerves) lietussargus. Uh, slapjo cilvēku nokļūšana mājīgajā viesnīcā un supersupersuperforšajā numuriņā (ja jebkad izvēlēsies šo viesnīcu, jautā 602. numuru, jo tajā esošā burbuļvanna patiešām lieti noderēja nogurušajām kājām pēc garajām pastaigām!) bija kā patiess atvieglojums par pirmo pārbaudījumu izturēšanu!
Taču... Mēs jau nu nebūsim tie, kuri no lietus baidās, tādēļ tikpat ātri atkal bijām uz ielas. Tiesa, lēnais ekspresis un sākotnējais itāļu haoss ieviesa korekcijas mūsu "0" vakara maršrutā, tādēļ nolēmām, ka dosimies paēst vakariņas uz iecerēto un arī šajā ceļvedī izslavēto restorānu/picēriju Ricci, kas darbojoties jau kopš 1888. gada. Lūk, tā ir vieta, kas jāapmeklē ikvienam Romas tūristam, lai saprastu, kas ir īstena pica un ēdiens vispār! Sākotnēji nolēmuši tajā vakariņot vienreiz, jo ir taču vēl citas ņammīgas vietas jāapmeklē, lēmumu mainījām, vakariņojot šeit trīsreiz, un arī tas daudz izsaka par mūsu garšas kārpiņu iekvēlināšanu un šīs vietas burvību. Picas, tiramisu, kapučīno, izslavētā kūka "Caprice", olu liķiera krēms ar cepumu drumstalām, mājas vīni - ko vairāk var vēlēties? Ar visu vīnu vakariņas divatā izmaksā Eur 50 (fokačas pica maksā vien 3,50!). Jāierēķina gan divas stundas, ko šeit lēnām pavadīt, jo ēdiens ir bauda visizcilākā, turklāt viesmīļu zibenstempus var vien apbrīnot.
Un tad, labsajūtā saldi murrājot, var doties lietainajās ielās, lai aplūkotu vēlā vakara pilsētu, tik klusu un mierīgu. Roma, es tevī iemīlējos jau pirmajā vakarā! Par spīti lietum, lietussargu tirgoņiem un lēnajai satiksmei, jau tad zināju, ka vēlos vēl atgriezties šajā Mūžīgajā pilsētā! Pilsētā, kur apstādījumos zem milzīgām palmām aug Alpu vijolītes, kur strūklakas kalpo par dzeramā ūdens krāniem, kur gadsimti sagūluši cits uz cita, kur parkošanās līdzinās teju vai da Vinči mākslai un necilas baznīcas slēpj īstas pērles. Līdz rītam, Roma!
Komentāri
Ierakstīt komentāru