Brīvdienas Romā II jeb vēsturei pa pēdām

Brīvdienas Romā turpinās. Ir ceturtdiena, 1. novembris, un sākas gara pastaiga, kas, ja var ticēt Google maps, ir vismaz 8 km garumā. Šis bija visrūpīgāk izplānotais maršruts, kurā bija atzīmēta teju katra šķērsiela un objekts, kas ir uzmanības vērts. No Kolizeja līdz Panteonam, ļaužu pūļiem un milzu gelato - tas viss pirmajā "īstajā" ceļojuma dienā.

Pirmo pārsteigumu piedzīvoju, jau izejot no viesnīcas. Ne vien diena ir silta un debesis gana zilas, bet vakarvakara brāļi Džovanni ar lietussargiem tagad piedāvā plecu lakatus, tā ka bizness var turpināt zelt un plaukt. Mūsu pirmais pieturas punkts pa ceļam uz Kolizeju ir Santa Maria Maggiore bazilika, kas no visām Romā redzētajām baznīcām man izraisīja vislielāko apbrīnu. Nē, aprakstīt tās varenību nav iespējams, tā ir jāredz. Zelts un spozme mijas ar pārsteidzošu baznīcas kora dziedājumu, un tādēļ es biju varen priecīga, ka Andris fotogrāfēja teju vai katru baznīcas cilni, lai es varētu pārdesmit minūtes iegrimt sava klusuma pasaulē, pat nebūdama ar reliģiju uz "tu". Šī baznīca manā ceļojuma tipā ieņēma nedalītu 1. vietu!

Ejot uz Kolizeju, vēl tā īsti pat nenojaušam, ka visa Roma ir uz drupu drupām celta, jo sākotnēji ir tikai ah un oh par dabu, skulptūrām un to atlūzām. Daudzviet notiek restaurācijas darbi, tādēļ ne visur varam spert savu kāju, taču iespaidus var gūt arī caur žogu, vai ne? Nerona Zelta (Domus Aurea) māja vēl aizvien tiek restaurēta, tāpēc šī ir informācija, kas nav maldinoša pat piecus gadus vecos ceļvežos.

Kolizejs ir redzams iztālēm. Ir patiešām sireāla sajūta redzēt klātienē to, par ko ir tik daudz lasīts, dzirdēts, kas dažādu atmiņu un stāstu apvīts, bet nu pašu acīm skatāms. Brīnamies, kāpēc galvenā iela gar Kolizeju ir slēgta satiksmei un kāpēc ir tik milzīgi cilvēku pūļi, jo šai, ja var ticēt ceļvežiem, nevajadzētu būt tūrisma sezonai. Esi pacietīgs, soļojot man līdzi (lasi: lasot!), jo pūļu mīklas atrisinājums sekos vakarā.

Kolizejs ir pirmais no apskates objektiem, kas sagaida ar garu rindu. Pacietīgi iestājamies tās astē, taču ik pa pāris minūtēm garām staigā un savus pakalpojumus piedāvā vietējie gidi, kuri sola Kolizejā ievest ātri un bez rindas, tiesa gan, maksa - vismaz Eur 20, jo dzirdam dažādas cenas, - ir augstāka nekā oficiālā ieejas biļete Eur 12. Rindā varonīgi pavadījuši 1 stundu un 20 minūtes un pieredzējuši arī pēkšņu lietusgāzi un to, cik žiperīgi brāļi Džovanni pārdodamos lakatiņus atkal nomaina pret lietussargiem, esam priecīgi šajā itāliskajā haosā dabūt savas biļetes, lai nesteidzīgi dotos vēsturei pa pēdām. Zināšanai - ieejas biļete Kolizejā ir kombinētā biļete un der arī Palatīna apskatei un Romas forumam, turklāt biļete der divas dienas. Var, protams, palasīt kādu aprakstiņu interneta džungļos par šo muzeju, taču no pieredzes varu teikt, ka itāļi ir ļoti kūtri, lai aktuālāko informāciju ievietotu muzeju mājaslapās. Lai cik tas dīvaini nešķistu, taču Kolizejs ir atvērts tikai līdz 16:30. 

Kolizejs ir iespaidīgs. Tas ir tik liels, ka nav saspiežams vienā fotogrāfijā (kur nu vēl ar mums kadrā!). Pa to staigājot, nemitīgi gribas vaicāt, cik no šiem akmeņiem vispār ir oriģinālie (ja vispār tādi te ir), taču Kolizeja visus līmeņus nesteidzīgā gaitā var iziet stundas laikā. Filmās redzētais Kolizejs tomēr izrādījās visai maldinošs, un, kā nācās secināt ceļojuma beigās, tas nebija vienīgais objekts, kas lika pārvērtēt savus priekšstatus. Lai nu kā, bet manā ceļojuma topā Kolizejam varu piešķir godpilno 3. vietu.

Izejot no Kolizeja, garā rinda ir pazudusi kā uz burvju mājienu, tāpēc iesaku uz Kolizeju doties ap plkst. 13.00, kad rīta drūzma ir beigusies, taču laiks līdz Kolizeja slēgšanai ir vēl gana ilgs. Mūsu ceļš tālāk ved uz Palatīnu, tāpēc esam varen priecīgi, ka šeit ar kombinēto biļetīti varam paceltu galvu soļot garām garajai biļešu gribētāju rindai. Ir gan viens "bet", ar ko jābūt uzmanīgiem. Gan Kolizejā, gan Palatīnā biļetes ir "jānopīkstina" pie karuseļveida aparāta, kas tad ļauj iziet cauri. Arī tie darbojas itāliskā stilā, proti, vai nu nepīkst un derīgai biļetei rāda sarkanu gaismu (man Kolizejā), vai nu tik ātri liek darboties, ka teju vai jālec karuselim pāri (Andrim Palatīnā).

Palatīnā un Foro Romano pavadījām pāris stundas. Šīs pastaigas beigās tad arī nāca apjausma, ka Roma ir pilsēta uz pilsētas, kas ir vēl uz pilsētas, jo te tie kultūrslāņi un vēstures pēdas spiežas ārā ik uz kvadrātcentimetra. Jāpačeko, vai šāda spēlīte/aplikācija jau ir izveidota, bet, ja nē, tad kāds varētu tūristus sagatavot nebeidzamiem labirintiem un riņķošanai pa drupu drupām, kad teju jau nāk virsū baltās pelītes un visas tās drupas ir līdz kaklam, bet izejas kā nav, tā nav. Saprātīgās devās ir interesanti to visu redzēt, bet, ja nostaigātas jau ntās jūdzes un vēl nav saskatāma izeja, tad... Ja tomēr dodies, tad iepriekš apskati Musei Capitolini lapu un jo īpaši digitālā muzeja virtuālo taku, kas noteikti ietaupīs laiku.

Taču starp drupu drupām (sorry, itāļiem pašiem laikam katra bedre un drupa ir pazīstama, tāpēc neiedomājas, ka tūristu labad vajadzētu pielikt arī kādus redzamākus aprakstiņus) ir arī patīkamas atpūtas vietas, dārziņi, lapenes, soliņi palmu, rožu un mandarīnkociņu pavēnī. Lūk, ko vairāk vajag cītīgam Latvijas darbaļaudim, lai uzkrātu spēkus jaunam bez-manis-jau-nevar-iztikt maratonam? Pavisam godīgi teikšu, ka man bija ļoti liels kārdinājums kāda mandarīnkoka augļus noraut, taču laikus atcerējos pareizo audzināšanu, ka apstādījumus nevar postīt. Ai, pārāk spilgtā atmiņā ir pirms gadiem pieciem redzētie Atēnu parki, kuros aprīļa beigās apelsīni bija noklājuši visus zālienus, taču tā arī tur droši vien neviena nesavākti sapuva... Lai nu kā, mandarīnus atstāju augam un tagad graužu tos, kas savesti Rimi.

Kājas lēni vilkdami un cauri ļaužu pūļiem spiezdamies, devāmies uz Piaza Venezia (Venēcijas laukums). Nevaru apstiprināt dažos ceļvežos minēto informāciju, ka te satiksmi regulē policists baltos cimdos. Lai gan policisti te bija gana daudz, tie bija slēguši galveno ielu, atstādami to gājējiem, bet satiksme darbojās pēc pašiem autovadītājiem vien zināmiem principiem, un tik daudz skaļu auto taurēšanu es neatminos kopš Stambulas laikiem pirms divarpus gadiem. Taču ap šo laiku jau mēs bijām daudzmaz iemācījušies ielas šķērsot pēc itāļu modes, proti, lai kas arī notiktu, speries pāri ielai un ceri, ka tavi nervi būs stiprāki nekā autovadītājam. Gājēju pārejas gan ir sazīmētas ik pēc pāris metriem, taču tās tikpat labi arī varētu nebūt.

Mūsu nākamais galamērķis bija Panteons. Pa ceļam iegriezāmies varen jaukā restorānā Rosa Rosae netālu no Panteona, kurā arī bija gana gardi ēdieni un ātra apkalpošana. Es baudīju liellopa gaļu vīna mērcē, bet pasūtītie salāti bija tieši laikā, lai pietiktu abiem ar Andri. Bez saldēdieniem rēķins bija Eur 50, taču šī bija vienīgā vieta, kurā viesmīlis pats pierēķināja klāt dzeramnaudu.

Panteonu vēlējos redzēt tikai dēļ caurā jumta. Tam tuvojoties, mūs ķēra teju vai sirdstrieka, jo laukums bija pilnāks par pilnu un cauri pūlim nācās teju vai lauzties, lai tiktu pie... aizslēgtām Panteona durvīm. Šis apskates objekts ir vispārliecinošākais piemērs, ka nereti nevar ticēt ne ceļvežiem, ne mājaslapām, ne pat objektu ziņojumu dēļiem. Izrādās, ka 1. novembrī Panteons ir bijis atvērts tikai līdz 13.00. Redzot cilvēku pārpilnību, nekas mums neatlika, kā vien paļauties uz māti Gūgli, lai noskaidrotu, kas tad šī ir par lielo tautas staigāšanas dienu. Tad nu tā - 1. novembris itāļiem ir All Saints Day un tajā viņi dodas uz kapsētām u.c. līdzīgām vietām, lai tad pieminētu mirušos. Vārdsakot - nacionālā brīvdiena un Panteona apskate mums nav lemta!

Atlika īstenot nākamo ierakstu to-do listē, proti, doties uz tuvumā esošo Gelateria Della Palma, lai nogaršotu kādu no šeit esošajiem vairāk nekā 100 saldējuma veidiem. Taču saldējums nedevās tik viegli rokās, jo ap šo kvartālu riņķojām vairākas reizes, mēģinot atrast īsto ieliņu, līdz visbeidzot to pamanījām. Lasītāj, ja reiz dodies uz Romu un vēlies izpildīt tūrisma ceļvežos rakstīto, tad šī nu ir tā vieta, kurā ar pacietību jābūt jo īpaši apbruņotam! Nelielais veikaliņš ir cilvēku pārpildīts, taču solītā saldējumu pārbagātība arī ir. Lai nobaudītu vēso kārumu, vispirms ir jādodas pie kasiera, lai izvēlētos trauciņu, kurā tad saldējums tiks pildīts, taču šajā brīdī nav ne mazākās nojausmas, cik daudz un cik lielu porciju un kādā vēl traukā vēlamies. Samaksājot Eur 9 par diviem vidējā izmēra vafeļu trauciņiem, nezinām, cik tad saldējuma šķirņu tajos varēs ielikt. Tālākais ir vēl trakāk - cilvēku pūļi ir tik milzīgi, ka nemaz nav iespējams mana izmēra cilvēciņam saskatīt, kāda tad ir saldējumu izvēle. Arī Andra pacietība tūlīt zudīs, tāpēc, sniedzot savu čeku saldējuma ielicējam, mums ir teju vienalga, ko saņemsim. Atceros, ka nomurmināju kaut ko par stratačellu vai pistācijām un, saņēmusi savu milzu trīsbumbu vafeli, metos laukā no šī ērmīgā pūļa, jo... gelato pilēt pil un mutē ir bāžams ar pēc iespējas lieliem kumosiem. Rokas ir lipīgas un slapjas, ir daži traipi un apģērba, tāpēc tagad ir viena vēlme - atrast pa ceļam redzēto ielas malas krānu/strūklaku, lai nejustos kā šmulīgs bērns. Gelato? Gards, jā, bet tieši tādus pašus citā vakarā nopirkām citviet daudz mierīgākos apstākļos.

Kad kāre pēc saldējuma apmierināta un ķeksītis sarakstā atzīmēts, atlika vien atrast Trevi strūklaku. Laikam gan nu jau pat tev, lasītāj, nebūs pārsteigums, ka arī šeit bija cilvēku pūļi, turklāt, pienākot pie strūklakām piektajā rindā (lasi: ļoti tālu no redzamības zonas) kā uz burvju mājiena sākās lietusgāze un kārtējais haoss - uzradās brāļi Džovanni ar lietussargiem, cilvēki staidzās zem tuvumā esošā apģērbu veikaliņa nojumes, un vairāk par slēpšanos zem lietussarga bija vēlme atrast pareizo virzienu uz viesnīcas pusi. Diez vai tas pārsteigs tos, kuri mani labi pazīst, ja teikšu, ka ar pēdējiem spēkiem, slapjiem un pārgurušiem, tomēr mans profesionālais kretīnisms lika ieiet brīnišķīgā itāļu grāmatnīcā.

Šis tad arī bija vienīgais vakars, kad manas map-reading skills aizveda uz nepareizo pusi, bet glābiņš tika rasts Andra telefonā un modernajās navigācijas sistēmās. Augšā un lejā pa deviņiem pakalniem, gar greznām mājām/baznīcām/muzejiem, un lietū izmirkušie latviešu tūristi atviegloti ievēlās Hotel Contilia 7. stāva mājīgajā numuriņā, lai kristu dziļā miegā pēc dienas, kad dzināmies vēsturei pa pēdām. Jo nāks rītdiena ar pārdomām par Vatikānu un reliģijas komercalizēšanu.