Pāriet uz galveno saturu

Par grāmatām

23. aprīlī atzīmē Pasaules grāmatu dienu (par to angliski ir šeit), turklāt vairākās valstīs dienas ietvaros tiek runāts arī par autortiesību jautājumiem. Šī ir vienlaikus gan svinību, gan pārdomu diena. Te dažas manas domas kā cilvēkam, kuram grāmata ir viena no lielākajām dzīves baudām un ierindojas Maslova vajadzību piramīdas pašā pamatā.

Mēs Latvijā varam būt lepni, ka 99 % iedzīvotāju tiek ierindoti lasītpratēju skaitā. Lasītprasme mums var šķist pašsaprotama, taču reizēm ir vērtīgi aizdomāties, ka patiesībā ir ļoti liela daļa pasaules iedzīvotāju, kuriem tā tas nav. Diemžēl.

Otrkārt, lielākā daļa no mums turklāt var brīvi izvēlēties lasāmvielu. Varam lasīt grāmatas, avīzes, žurnālus drukātā formātā, varam lasīt dienas ziņas internetā, varam lasīt e-grāmatas, varam lasīt svešvalodās, varam grāmatas pasūtīt no citām valstīm, varam lasīt vietējās pašvaldības bibliotēkā vai pasūtīt nepieciešamo darbu no ārzemju grāmatu krātuvēm. Varam lasīt vēl un vēl. Tik daudzveidīgas ir mūsu iespējas lasīt.

Tieši tāpēc, ka Latvijā ir ļoti augsts lasītpratēju skaits (cik labi, ja tie būtu visi 100 %!!!), lasīšana būtu pelnījusi vēl lielāku valsts atbalstu, lai uz grāmatām bibliotēkās neveidotos tādas pašas rindas un pieraksti kā senajos padomju laikos uz desām un mandarīniem. Mana vēlme ir, lai skolēniem bibliotēkās būtu jaunākie "Grega dienasgrāmatas" sējumi, skolotājiem nepieciešamie pedagoģiskie materiāli, lai omītes varētu parkā pārrunāt jaunākos dāmu romānus, vēl un vēl... Es vēlētos, lai netiktu pārkāptas autortiesības un Latvijā nebūtu grāmatpirātu. Utopiski?

Un kā jau svinību dienā - daži jauki video grāmatmīļiem. 
The Joy of Books (noskaņas video, kas tā vien aicina pastiept roku uz grāmatplaukta pusi)
Birth of a Book (mans mīļākais video, kas precīzi parāda, cik daudz vēl ir roku darba arī mūsdienās)
Lands Away (stilīgi smalks video par grāmatām, kas liek strādāt mūsu radošajai iztēlei un uzbur tāltālas zemes)

Etiķetes:

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...
19 komentāru
Lasīt vairāk

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk