Ir tāds pavēlāks sestdienas rīts. Mamma tīņiem - dēlam un meitai: "Jāceļas beidzot augšā!" Pēc stundas ceturkšņa: "Jūs dzirdējāt, ka jāceļas augšā?" Nu jau pēc diviem stundas ceturkšņiem tikai meitai: "Vai tu, lūdzu, vari beidzot celties augšā?" Ir pagājusi stunda no pirmā "cēliena", kad mammas balss jau dusmīgāk saka: "Lūdzu, tūlīt pat celies augšā!" Pēc pusstundas no savas istabas (beidzot!) izveļas tīnis.
Svētdienas vakars. Tētis tīņiem - tam pašam dēlam un tai pašai meitai: "Kā jūs varat teikt, ka jums nekas nav uzdots! Paskatieties e-klasē! Abiem uz rītdienu ir mājasdarbi!" Pēc pusstundas: "Nu jūs beidzot sāksiet mācīties?" Pēc divām stundām: "Nu cik reižu man jāsaka, ka beidzot ir jāizpilda mājasdarbi!" Kad pulkstenis tuvojas pusnakts stundai, tēva balss jau gluži skarba: "Vai tad tiešām vienreiz nevar mājasdarbus sākt pildīt tā, lai visi var normālā laikā aiziet gulēt?"
Pazīstamas situācijas? Varbūt pat atpazīsti savu balsi? Atviegloti nopūšamies un dziļi ieelpojam, jo mēs nebūt neesam vieni: kā raksta psihologs Entonijs Volfs grāmatā Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos. Ko teikt un ko neteikt bērniem pusaudža vecumā, tad līdzīgas situācijas ir teju vai katram mūsdienu tīņa vecākam.
Šo lielisko un nupat iznākušo grāmatu izlasīju vienā elpas vilcienā, smiedamās un skaļi lasot priekšā interesantākos grāmatas fragmentus. Va vellos! Līdz šim šķita, ka tikai mūsu ģimenē ir gadījušies divi traki tīņi, kas stundām sēž pie mobilajiem telefoniem (šodien viņu topa dziesma ir kaut kas no YouTube ar vārdiem "Obama! I wanna go shopping!", lai gan patiesībā šajā dziesmā ir vārdi Let's Go Surfing!), traukus mazgā pēc nemitīgiem atgādinājumiem, netīrās drēbes neprot nolikt tur, kur nu tām jāstāv, ir gatavi dzīvot putekļos līdz ausīm, bet slotu rokās nepaņems bez īpašā uzaicinājuma (patiesību sakot, gadās tā kā šorīt, kad, slotu tomēr paņemot, tā mistiskā veidā salūzt), pusdienās paziņo, ka tāds ēdiens nav baudāms, jo "vai tad tu nezini, ka man tas nekad nav garšojis!", pēcpusdienās paziņo, ka "tu visu manu dzīvi bojā, neļaujot satikties ar draugiem, kad es to gribu!" un vispār: "es jūs visus ienīstu!". Mieru, tikai mieru, mon amie!
Entonija Volfa grāmatā minētās situācijas šķiet tik pazīstamas, ka brīžiem satraucos, vai tikai mūsu miteklī nav bijusi kāda spiegošanas iekārta, taču ātri vien atslābstu, jo autors pamato, kāpēc nu jau divas desmitgades pusaudži šķiet "kā no ķēdes norāvušies", ja lietojam vecmāmiņu teicienu. Izskaidrojums mūsdienu tīņu uzvedībai ir gaužām vienkāršs: ja iepriekšējās paaudzes bija vairāk iebiedētas, nekā paklausīgas kā bērni pēc dabas, tad šodien bērni zina, ka pēršana, iepļaukāšana, paraušana aiz auss, sišana ar rādāmkokiem (jā, pat manos skolas gados daža laba skolotāja izmantoja šīs metodes), bļaušana, lamāšana un kas tik vēl ne ir rakstāmas vienā kategorijā kā vardarbība. Mūsdienu tīņi ir drošāki, pārliecinātāki par sevi, vairāk atļaujas, pētot robežas pieaugušo pacietībai. Un mēs, pieaugušie, nebūt neesam slikti vecāki vai galīgi izlaiduši savas atvases! Tas ir pavisam normāls mūsdienu tīņu attīstības posms, topot no mazā bērneļa, kas stundām varēja sēdēt mammas klēpī, stāstot atgadījumus iz skolas dzīves, par jaunieti, kuram būs jāsadzīvo pieaugušo pasaulē un citos izdzīvošanas likumos.
Grāmatas "Es klausītu savus vecākus, ja viņi aizvērtos" autors ne tikai min dažādus ikdienas piemērus, bet arī sniedz iespējamos situācijas risinājumus un skaidrojumus, kā vecāki varētu rīkoties un ko labāk nedarīt. Viens no vienkāršākajiem padomiem ir šāds: ikreiz, kad pusaudzim kaut kas jāatgādina/jālūdz, vajadzētu izmantot vārdu "tagad" vai "tūlīt" ("Nomazgā traukus tūlīt!", "Tagad izgludini drēbes!"), turklāt nevajagot iesaistīties diskusijās, bet mierīgi atkārtot lūgumu, it kā vecāki nebūtu dzirdējuši tīņa atrunu, kāpēc to tagad un tūlīt nedarīt. Grāmatā skaidrots, kāpēc reizēm tīņi mēdz būt tik jauki un mīļi, bet pārsvarā vecāku klātbūtnē ir kā dzeloņcūkas un eža adatainie radinieki, kāpēc tik liela loma ir tehnoloģijām un vai vecākiem par to būtu jāsatraucas, un kā runāt un reaģēt atsevišķās kutelīgās situācijās (kaut vai tas pats mūžīgais sex, drugs & "man viss ir jāizbauda").
Autors jautā: "Ja reiz bērni pret mums izturas kā pilnīgi stulbeņi, kāpēc mēs nevaram ļaut viņiem izbaudīt to pašu?" (91. lpp.), ar to domājot, vai vecākiem būtu jāspēlē līdzi bērniem un jāatbild viņu pašu tekstiņiem. Volfs uzskata, ka reizēm var arī vecāki patēlot stulbeņus un atbildēt tādā pašā mēdīgā tonī, taču dzīvesgudri tas nebūs, tāpēc vecākiem vajadzētu būt stingriem, nelokāmiem, konsekventiem, kā arī brīžiem vienkārši pagriezties, izbeigt sarunu un atstāt tīni vienu pašu. Jā, arī mana pieredze to apstiprina kā visiedarbīgāko metodi, jo tīnim tomēr nepieciešams apdomas brīdis, lai sadzirdētu, ko tad mamma/tētis ir teikuši. Volfs raksta: "Mūsdienu pusaudžu audzināšanā visvērtīgākā ir prasme aiziet - labāk agrāk nekā vēlāk" (17.lpp.).
Lūk, te es atļaušos citēt dažas no grāmatā minētajām atziņām, kas man patika visvairāk.
"Bērniem ir vajadzīga vieta, kur viņi var pilnībā justies kā bērni. Un šī vieta ir kopā ar mums - vecākiem." (12.lpp.)
"Pusaudži lieliski māk strīdēties. Viņi domā mērķtiecīgi un ātri, daudz ātrāk nekā pieaugušie." (29.lpp.)
"Tiklīdz pusaudži pamana, ka tūlīt zaudēs strīdā ar vecākiem, viņos pamostas nebeidzamas īdēšanas spējas." (30.lpp. O, jā, cik bieži šie "nu lūdzu!", "nu lūuuuuudzu!" nav skanējuši dažādās toņkārtās!)
"Ieklausoties pusaudža sacītajā, jūs palielināt viņa cieņu pret sevi. Un tas ir ļoti svarīgi." (35. lpp.)
"Mūsdienu pusaudžiem nepietiek pacietības itin nekam." (326.lpp. Skarbi, bet patiesība, vai ne?)
"(..) "interneta bērni" vairs nemāk izklaidēt paši sevi, proti, viņi nezina, kā aizpildīt laiku, ja izklaidi nepiedāvā kādi ārēji avoti." (330.lpp.)
"Ja pusaudzis nekad nav juties vientuļš, ja viņš nekad nav apjautis, ko nozīmē būt vienam, viņam būs ļoti grūti pārdzīvot vienatnības brīžus pieauguša cilvēka dzīvē. Un tas nu nemaz nav labi." (334. lpp.)
Šī nu reiz ir tā grāmata, kas pēc izlasīšanas vecākiem neliek justies slikti un kā pēdējiem lūzeriem, bet gan parāda, ka mūsu niķīgais tīnis ir gluži normālā attīstības posmā, bet mēs mācāmies un augam līdzi viņam, lai sniegtu labāko, kas pieaugušo dzīvē noderēs. Mēs - vecāki - neesam slikti, un nebūt slikts nav arī mūsu pusaudzis - rūgumpods. Volfa grāmata noteikti būs manā grāmatplauktā, lai tajā ieskatītos brīžos, kad vajag uzmundrinājumu, jo autora rakstības stils ir vienkārši fantastisks, bet padomi - viegli īstenojami un gaužām saprātīgi. Jā, un nemaz nenāks par ļaunu, ja arī tīņi palasīs šo grāmatu!
Komentāri
Ierakstīt komentāru