Quo vadis, tehnoloģijas? jeb pretī jaunajam digitālajam laikmetam

Iedomājies savas darbdienas rītu pavisam tuvā nākotnē! Nē, tevi nemodina spalgs modinātāja zvans vai mobilā telefona mūzika. Noteiktā laikā tevi modina personalizēts smaržīgas kafijas aromāts, aizkari automātiski atveras, istabā iepludinot rīta ausmu, bet augsto tehnoloģiju gulta sniedz patīkamu rīta masāžu. Lieki piebilst, ka matracis nakts garumā ir rūpīgi kontrolējis tavu miega ritmu, tādējādi nodrošinot, ka pamodināšana neizjauc miega dziļo fāzi. Ar vieglu rokas kustību tu pats kontrolē apgaismojuma intensitāti, mūzikas skaļumu un istabas temperatūru. Tu pasniedzies pēc auskariem, kas dienas garumā kontrolē asinspiedienu un signalizē, ja nepieciešams lietot medikamentus. Vai šis nav lieliskas dienas sākums?

Tik burvīgu un idillisku ainu uzbur 23. aprīlī izdotās grāmatas The New Digital Age autori Ēriks Šmits un Džareds Koens, labi zināmais  tehnoloģiju guru un drošības jautājumu eksperts, taču patiesībā darbs aicina aizdomāties par to, kurp ejam un kā attīstās cilvēku un tehnoloģiju mijiedarbība 21. gadsimtā. Lūk, dažas atziņas no šīs grāmatas.

Kad elektroniskā tinte pieskaras digitālajam papīram

2012. gadā ASV likumdošanā tika apstiprināta gan pirmā medicīnā izmantojamā elektroniskā kapsula (26. lpp.), gan izsniegtas licences autopilotā vadītām mašīnām Nevadā un Kalifornijā (25. lpp.). Tas ir tikai sākums vēl nebijušai tehnoloģiju ekspansijai ikvienā mūsu ikdienas jomā. Ir jāapzinās, ka brīdī, kad elektroniskā tinte pieskaras digitālajam papīram, iespēja “izdzēst” informāciju ir kļuvusi par ilūziju. “Datu revolūcija” makrolīmenī būtiski ietekmēs gan katra indivīda privātumu un drošību, gan valstis un pasauli kopumā. Nākotnē par visvērtīgāko “preci” kļūs pilsoņa identitāte. Biometriskā informācija – DNS paraugi, pirkstu nospiedumi un balss skenēšana – būs vērtīgāka informācija kā sociālajos tīklos atrodamā informācija. “Identitātes pārvaldnieks” būs tāda pati profesija kā biržas mākleris, un ik ceturksni saņemt pārskatu par katra identitāti būs tikpat ierasta lieta kā mūsdienās pārskatīt konta bilanci. Identitātes apdrošināšana pret iespējamajiem hakeru uzbrukumiem būs tikpat pierasta darbība kā mūsdienās apdrošināt mājvietu pret iespējamo ielaušanās gadījumu. Kiberdrošība būs daudzu uzmanības lokā. Tā dēvētā analītiskā paredzamība (predictive analytics) – statistikas, datu ieguves (data mining) un datormodelēšanas simbioze – būs ikdienas darbību pamatā. Taču tas vēl nav viss.

Nākotne vai jau realitāte?

Vai 3D printeri varētu novērst kāda darbarīka trūkumu Āfrikā? Vai jau pavisam drīz kāda programma apstrādās datus un sagatavos personalizētu apģērbu valkāšanu? Vai pat matu griešana būs līdz milimetram izstrādāta datorprogrammas kalkulācija? Vai mašīntulkošana un kolektīvās tiešsaistes rediģēšana pavērs ceļu vēl nebijušai starpkontinentālai biznesa videi, kurā vienīgie ierobežojošie faktori būs kultūras atšķirības un laika zonu starpība? Vai digitālā valūta ir tāla utopija vai realitāte? Kā digitālās platformas varētu mazināt lasītnepratēju skaitu? Kā informācijas pieejamība uzlabos izglītības iespējas, veicinās kritisko domāšanu un sadarbības iespējas? Vai mūsu uzņemtās fotogrāfijas drīz vien glabāsies hologrāfiskā “atmiņas istabā” un savu kāzu dienu varēsim “atkārtot” viesiem, kuri nevarēja būt klāt šajā nozīmīgajā dienā? Vai pat izklaides saturu varēsim izvēlēties no milzīgas nemitīgi atjaunotas datu bāzes, kuras pamatā ir mūsu norādītās intereses? Ir garlaicīgi? Ar halogrāfijas palīdzību ātri vien “ienirsim” Riodežaneiro sambas dejotāju pūlī. Darbā stress? Nekā nav vienkāršāka – virtuāla atpūta Maldīvu salās ātri atjaunos izsīkušos spēkus! Uztraucies, ka bērni nepietiekamu laiku velta mācībām? “Pastaiga” pa Deli graustu rajoniem viņus varētu motivēt apzinīgāk pievērsties izglītībai.

Sabiedrība kā žurnālisti

Pavisam tuvā nākotnē sabiedrība pieredzēs vēl nebijušu cilvēka un tehnoloģiju miejiedarbību, un tās aizsākumi jau ir vērojami pēdējā desmitgadē. Plašsaziņas līdzekļi iegūst informāciju no sociālajiem tīkliem, un tā dēvētā “civil journalism” kustība jau tagad profesionāļu aprindās liek runāt par “žurnālistikas nāvi”. Grāmatas autori izklāsta, kā “jaunajā digitālajā laikmetā” funkcionēs nevalstiskās organizācijas un kā autoritārās valstis izmantos digitālās represijas. Savu viedokli viņi balsta jaunākajos tehnoloģijas sasniegumos un attīstības scenārijos, kā arī atsaucoties uz neseniem pagātnes notikumiem: 2013. gada sākumā notikušajiem nemieriem Sīrijā, 2012. gada nogalē aizvadītajām prezidenta vēlēšanām Venecuēlā, 2011. gada badu Austrumāfrikā, 2011. gada vasaras nemieriem Lielbritānijā, WikiLeaks dibinātāja Asandža arestu 2010. gadā un vēl citiem. Šmits un Koens min notikumus, kuru patiesā atspoguļojumā aktīvi iesaistījusies sabiedrība, piemēram, 2011. gada jūlijā notikušajā ātrvilciena avārijā Ķīnā, kas atklāja rupju nolaidību jauno infrastruktūras projektu realizēšanā strauji augošajā lielvalstī, vienlaikus norādot, kā valsts vēlējusies slēpt patiesos notikumu cēloņus. Autori arī norāda uz tā dēvēto “Astroturfing” – metodi, kad PR un reklāmas aģentūras vai jebkādas citas institūcijas izmanto cilvēkus, kas internetā publicē komentārus ar attiecīgi labvēlīgu, slavinošu saturu vai pretēji – nomelnojošu, negatīvu. Pēdējos gados šī ir ļoti bieži izmantota metode digitālās vides kampaņās visā pasaulē, turklāt tiek paredzēts, ka tā tiks izmantota arvien biežāk.

Satura kontrolēšana

Grāmatas autori pievēršas jautājumiem, kā valstis jau pašlaik kontrolē interneta vides saturu un kā tas varētu notikt tuvākajos gados. Daži piemēri: YouTube Irānā ir aizliegta vietne, bet 2012. gadā Irāna sāka piedāvāt pati savu alternatīvo YouTube versiju, kurā ir valdības apstiprināti video. Ķīna visaktīvāk filtrē informāciju, un tādi sociālie portāli kā Facebook, Twitter un Tumblr Ķīnā ir bloķēto vietņu sarakstā. Pēc Ērika Šmita Ķīnas apmeklējuma no “ķīniešu interneta” tika izdzēsta jebkāda informācija par viņa vizītes gaitām, lai gan globāli citos pasaules avotos informācija bija atrodama. 2009. gadā 150 tūkstoši BlackBerry lietotāji Apvienotajos Arābu Emirātos saņēma paziņojumu par sistēmas atjauninājumiem, kas patiesībā ļāva daļēji valsts īpašumā esošajam telekomunikāciju uzņēmumam lietotāju telefonus inficēt ar spiegošanas vīrusu. Arī Turcijā viss saturs tiek daļēji filtrēts. YouTube Turcijā bija bloķēts divus gadus, turklāt valdība bloķēja arī izglītojošas vietnes, kurās bija informācija par evolūciju. Dienvidkoreja bloķē interneta vietnes, kurās ir izteikts atbalsts Ziemeļkorejas politikai. Malaizijā, kas interneta lietošanas ziņā ir starp pasaules atvērtākajām valstīm, tika bloķētas failu koplietošanas vietnes, pamatojoties uz autortiesību likumdošanas pārkāpumiem. Kā “sendvičvalsts” Mongolija, kurā interneta vietņu saturs netiek ierobežots, sadzīvo ar kaimiņvalstīm Krieviju un Ķīnu, un kurā brīdī arī Mongolijai varētu nākties kontrolēt saturu?

Tehnoloģijas - vai jaunais "dabas" resurss?

Pašlaik ir autoritāras valstis, kas līdzekļus iegūst, izmantojot “ieroči pret dabas resursiem” tirdzniecības modeli. Kas notiks tuvā nākotnē, kad šis modelis mainīsies pret “tehnoloģijas pret dabas resursiem” tirdzniecības modeli, piemēram, tehnoloģiju lielvalsts Ķīna nodrošinās Ekvatoriālo Gvineju, no tās saņemot strauji augošās valsts rūpniecībai tik ļoti nepieciešamās izejvielas?

Un atkal kiberkari

Viens no datordrošības ekspertu uzmanības lokā esošajiem jautājumiem ir par kiberkariem. Ja valstu līmenī šādi kari vairāk izpaužas kā informācijas spiegošana, vākšana, tad teroristu grupas kiberuzbrukumus attiecina pret sistēmu bojāšanu un pat iznīcināšanu. Nav gan izslēgts, ka valsts pret valsti nevarētu raidīt arī šādus uzbrukumus, piemēram, iznīcinot elektrības padeves sistēmas, piesārņojot dzeramā ūdens krājumus ar ķīmiskām vielām, izraisot katastrofas transporta sistēmās. Līdzās zemei, jūrai, gaisam un kosmosam kā piektā “aizsargājamā teritorija” tiek minēta kibertelpa.

Stuxnet tārps 2010. gadā (iespējams, kopīgs ASV un Izraēlas projekts) un Flame vīruss 2012. gadā radīja līdz šim vieslielākos kiberuzbrukumus. 2007. gadā kiberuzbrukumā cieta arī Igaunijas bankas, valdības institūcijas, plašsaziņas līdzekļi, lai gan Igauniju bieži dēvē par pasaulē interneta pakalpojumu ziņā visattīstītāko valsti. Šie ir tikai daži no piemēriem, kas uzskatāmi demonstrē, ka tā dēvētais Cold War ir iegājis jaunā fāzē – the Code War.

Un kā būtu dzīvot virtuālā valstī?

Valstu virtuālās teritorijas tiek sargātas gluži tāpat kā fizikās. Vai varētu tikt ieviesta virtuāla vīzu sistēma, ja vienas valsts pilsonis vēlētos izmantot citas valsts internetu? Un vai pavisam drīz jau runāsim par “interneta bēgļiem”, “interneta patvēruma meklētājiem”, kas “bēgs” no valstīm ar ierobežotas piekļuves informāciju? Gluži tāpat varētu izveidoties tādas valstis kā “virtuālā Čečenija” vai “virtuālā Kurdistāna”, kas nebūtu saistītas ar šo valstu fiziskajām robežām, bet balstītos uz iesaistītajiem lietotājiem. Šādās virtuālās valstīs varētu būt sava valūta, valdība, likumi un jebkuri citai fiziskai pasaules terotorijai raksturīgie parametri.

Brīvības sajūta. Bet par kādu cenu?

Šķiet, ka internets un zibenīga datu apmaiņa mums dod vēl nebijušu brīvības sajūtu, jo varam būt gan notikumu epicentrā, tos ietekmējot ar savu viedokli, gan sazināties ar draugiem. Šmits un Koens pamato, ka šādām tendencēm var būt arī pretējs rezultāts, proti, pēc mūsu sniegtās informācijas mēs esam vieglāk kontrolējami. Sejas atpazīšanas programmas ātri var atrast iepazīšanās portālos ievietotos fotoattēlus (jo parasti šajās vietnēs lietotāji izvēlas reģistrēties ar neīstu identitāti vai pseidonīmiem) ar reāli eksistējošu personu pēc sociālajos tīklos publicētajām fotogrāfijām un informācijas (jo šeit visbiežāk tiek norādīts personas īstais vārds u.c. informācija). Mūs var turēt aizdomās par kādu notikumu, piemēram, nemieriem, spridzināšanu, ja esam redzami kādas fotogrāfijas fonā. Autori arī apgalvo, ka nākotnē mobilā telefona zādzība tiks pielīdzināta identitātes zādzībai, jo lielākā daļa informācijas tiks vadīta un kontrolēta ar telefonu.

Ir skaidrs, ka nākotnē tehnoloģiju uzņēmumi, kas ir atbildīgi par mūsu virtuālās pasaules arhitektūru, būs atbildīgi arī par nevēlamu notikumu attīstību. Pēc desmit gadiem nebūs jautājums, vai sabiedrība kopumā izmanto internetu, bet kuru interneta versiju tā izmanto.

Un vēl mazliet noslēguma vietā

Šajās pāris nedēļās, kopš izlasīju Ērika Šmita un Džareda Koena grāmatu "The New Digital Age", ir bijuši vairāki interesanti raksti, kas tieši sasaucas ar šajā darbā paustajām atziņām. Pats Ēriks Šmits ir izteicies, ka televīzijas vietu jau ir ieņēmuši interneta video, jo jaunāka gadagājuma lietotāji patērē amatieru un profesionāļu veidotu materiālu miksli, kas vislabāk ir redzams YouTube piedāvātajā saturā.

Ar nepacietību tiek gaidītas arī Šmita vadītā milža Google brilles (Google Glass), kas nu ir testēšanas fāzē un saņem kā uzslavas, tā kritiku, un te vēl viens pārdomu pilns rakstiņš. Interesanti, ka Google brilles jau tiek slavētas ar ah un oh, un uh izglītības jomā, lai gan, manuprāt, neviens tā īsti nezina, ko ar šo dārgo fīču patiešām varēs stundās iesākt. Pati ar lielu aizrautību sekoju līdzi eksperimentam, kura laikā Forbes žurnāliste Kašmira Hila nedēļu dzīvoja ar Bitcoin - virtuālās naudas palīdzību, un par viņas piedzīvojumiem var izlasīt šajos rakstos (bitnaudiņas, protams, ir aprakstītas arī Šmita un Koena grāmatā). Tomēr laikam viskarstākais kartupelis pēdējā laikā ir tieši 3D printeri: šādi tas notiek Ķīnā, bet kāds amerikāņu jauneklis pagatavoja īstu šaujamieroci, turklāt tā paraugs lejupielādēts jau tūkstošiem reižu, tā ka nu tik skaties, vai pagrīdes kandžas vietā izdevīgāk nebūs printēt ieročus. Rakstā lasāms, ka lejupielāžu ziņā priekšgalā izvirzījusies Spānija. Tā teikt, bezdarbs, ziniet, tur esot.

Tātad - quo vadis? Kurp ejam?