Pāriet uz galveno saturu

Smalkjūtība, astrālais tukšums un paklājs kā sajūtu slepkava

Francija. Parīze. Francūzietes. Franču mīlētāji. Franču romāns. Šķiet, ka katram mums ir savas asociācijas ar ikkatru šo vārdu, bet diez vai būšu smagi kļūdījusies, ja minēšu, ka vairumam no mums tie saistās ar "elegance", "izsmalcinātība" un "kaisle". Franču rakstnieka Dāvida Foenkinosa romāns Smalkjūtība ir tieši tāds - eleganti izsmalcinātas kaisles apņemts.

Jau no pirmajām romāna lappusēm šķiet neticami, ka romāna autors ir vīrietis, jo mani nepamet doma, ka tik smalku, asprātīgu, valodas ziņā dzirkstošu darbu par mīlestību kā "Smalkjūtība" varētu uzrakstīt tikai sieviete (ak vai, taču labi zinām, cik maldīgi ir stereotipi). Romāns ir kā ēteriskas franču smaržas, kas novējo, paejot garām elegantai femme fatale, kā smalkas ciku-caku mežģīnes, kā tikko cepti pufīgi kruasāni, kas aicināt aicina apstāties un izbaudīt mirkli ikvienu. Notikumi atspoguļoti 117 īsās nodaļās, starp kurām ir vēl īsākas nodaļas, kas visbiežāk min faktus par kādu romānā pieminētu notikumu, zīmolu, dziesmu, filmu vai grāmatu.

Romāna "Smalkjūtība" stāsts ir par to pašu femme fatale vārdā Natālija, kuru uz ielas uzrunā Fransuā. Laimīga dzīve, izbaudot divvientulību savas mīlestības pinekļos, pavada abus ik uz soļa. Grāmatas sešpadsmitajā nodaļā mēs uzzinām, ka Fransuā ir miris. Palikuši ir nepiepildīti sapņi, nenotikuši ceļojumi, nebaudītas maltītes. Taču Natālijā ir iemīlējies teju vai ikviens vīrietis, nemaz jau nerunājot par viņas šefu Šarlu, kurš burtiski dievina Natāliju un ir gatavs mierināt viņu (ja vien viņa to lūgtu). Natālijas reakcija pēc vīra nāves ir diezgan paredzama - sākumā apkārtējās dzīves un sevis ignorēšana, bet pēc tam ieniršana intensīva darba jūrā. Un tad jau uz skatuves iznāk kautrais, pelēkais, neinteresantais zviedrs Markuss, kurš no Natālijas kabineta iziet "tikpat neievērojams kā semikols astoņsimts lappušu biezā romānā" (113.lpp.), uzskata, ka "bērnība Zviedrijā līdzinās vecumdienām Šveicē" (diez, ko tas varētu nozīmēt?, 98.lpp.) un "Zviedrijā būt par īgņu ir aicinājums" (144.lpp.). Kā spēj izveidoties Natālijas un Markusa attiecības, ja uz pirmo randiņu jādodas ar domu, ka viņi ir "kā divi miesnieki veģetāriešu kongresā" (135.lpp.), kā reaģē "uzvalku egoists" (225.lpp.) Šarls un kuras rokas beigās apņem Natālijas ciešanas, lai kliedētu "pamestības aukstumu" (279.lpp.)? Foenkinoss smalki uztamborē vēstījumu, kas vienlaikus šķiet neticams, bet tik saviļņojoši tuvs, lai pāris stundas izdzīvotu kādas liktenīgas franču sievietes dzīvesstāstu.

Dzirkstošs, sentimentāls, uz asaru un smiekliem pavelkošs - tāds ir D.Foenkinosa romāns "Smalkjūtība", kas lika manai sirdij pukstēt straujāk, domājot par Mīlestību un Parīzi.
Etiķetes:

Komentāri

Ierakstīt komentāru

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...
19 komentāru
Lasīt vairāk

Un kāpēc TEV ir suns?

Pirms pāris nedēļām kaut kur plašajās instagram ārēs lasīju kādas kinoloģes pārdomas, kas mani uzvilka uz iekšēju dusmu. Stāsts bija par mītiem un patiesību par ikdienu ar suni, par suņa vajadzībām un to, ko mēs iedomājamies esam par suņa vajadzībām. Lai gan noteikti bija nianses, kurām es izklāstā piekritu, tomēr ne pilnībā visam, un visvairāk es nepiekritu apgalvojumam, kas īsumā ir šādi formulējams: mīts ir tas, ka visiem suņiem ir nepieciešamas regulāras divreiz dienā veicamas pastaigas, jo reaktīviem suņiem var būt trokšņi vai citi apstākļi, kas nerada prieku, bet biedējot bailes tikai pastiprina. Ilgi par šo domāju. Es atzīstu, ka suņi ir ļoti dažādi. Ir lieli kā priekšteči vilki un ir mazi kā kniepadatas. Ir rokā paceļami un ir redzēts arī tāds, kuru pie pavadas vilka divi braša paskata vīri. Ir klusi un asti luncinoši un ir Milānas La Scala basi, kuri dzirdami cauri visam ciemam. Visi viņi pastāv vienā laikā un telpā, ar visiem ir jāsadzīvo mums un viņiem pašiem, un to visu...
Ierakstīt komentāru
Lasīt vairāk