Par pusaudžiem un darbu

Varbūt viņi drīz pretendēs
uz tavu darba vietu?
Foto no BETT 2013.

Vai atceries tālos 80tos (vai varbūt vēl senākus laikus) un savu pirmo darba pieredzi pusaudža gados? Ja ne pirmo īsto darbu, tad vismaz to darbu, par kuru vecāki maksāja no sava maciņa? Man no tīņa gadiem ir palikušas divas spilgtas epizodes: vienu vasaru es cītīgi nesu nodod visas tukšās piena/kefīra/rjažeņkas pudeles (jā, bija tādi laiki, kad šie šķidrumi tika pārdoti pudelēs, nevis tetrapakās) un krāju naudiņu, lai nopirktu ģitāru (nekas no tā visa nesanāca, jo vēlme muzicēt pārgāja tikpat ātri kā vasara), un otrā reize bija mēnesis kolhoza biešu vagās "pāraudzināšanas nolūkos" - vismaz tā to interpretēju es. Taču šajā nedēļā es gluži nevilšus biju lieciniece tam, kā vasaras darbiņā stājās kāds sešpadsmitgadīgs jauneklis, un šī situācija man raisīja pārdomas.

Nebūt negribu teikt, ka mūsu laikos zāle bija zaļāka un debesis zilākas jeb pusaudži daudz savādāki no šodienas tīņiem. Arī mēs tās biešu vagas ravējām ar gariem zobiem. Arī mēs dusmās kaplējām ārā bietes, kur tās pēc plāna tomēr vajadzēja atstāt. Ne vienam vien no mums palīgā nāca vecāki. Un ne vienu vien no mums uz lauku nācās dzīt ar varu, draudiem un motivāciju "ja nestrādāsi, nedabūsi brīvpusdienas un kabatsnaudu". Ar savu vagu biedreni, kas tagad ir dzejniece, labprātāk jūsmojām par "Džeinu Eiru" un mūsu sapņu tēlu Ročesteru, nekā balandām un virzām. Diez vai 21. gadsimta tīņi ir savādāki: vienu meklēt vasaras darbiņu motivē savas vēlmes iegādāties kādu kārotu lietu, otru - vecāku spiediens. Taču viens gan bija skaidrs: ja biešu vagā jāstājas 1. jūnijā plkst. 8:30, tad tad arī ir jābūt. Ja iedalītās vagas darbdienās līdz pusdienlaikam nevari izkaplēt, velcies uz lauka sestdienā.

Otrdienā, kas bija 9. jūlijs, stāvēju rindā, lai aprunātos ar kolēģi, kas tajā brīdī kā iespējamā vasaras darba devēja 16-gadīgam puisim stāstīja, kādi dokumenti viņam ir jāiesniedz, lai sāktu darbu. Runa bija par pirmdienu, 15. jūliju, kā darba sākšanas laiku, tādēļ tika piekodināts, ka pats vēlākais laiks, lai noformētu visas juridiskās lietas, ir ceturtdiena, 11. jūlijs. Šajās minūtēs puisis jau bija paspējis pateikt, ka viņš noteikti nevarēšot strādāt Positivus festivāla laikā, jo jau esot nopirktas biļetes. Iespējamā darba devēja bija saprotoša, teica, ka šīs dienas tad norakstīs kā brīvdienas, lai tik puisis nāk ar 15. jūliju strādāt. Taču ir vēl kāds bet. Šajās pāris minūtēs tīnis trīs reizes (un es zinu, ka trīs, jo šis teikums man jo dziļi iespiedies atmiņā) bija jau paspējis pateikt: "es tad tuvākajās dienās izdomāšu, ar kuru datumu es gribu nākt strādāt". Punkts. 

Es nesagaidīju sarunas beigas.

Ir pats vasaras vidus, ir beigušies augstskolu izlaidumi. Vidusskolēni ir saņēmuši savas apliecības, sertifikātus, vērtējumus. Ir sācies drudžainais iestājeksāmenu laiks. Tiem, kas skolas jau pabeiguši, ir sācies drudžainais darba meklējumu laiks. Bieži vien ir dzirdamas arī vaimanas, ka "nekur jau darbu nevar atrast", "nekur bez pieredzes nevienu neņem", "es Latvijā nevienam neesmu vajadzīgs". Un tā tālāk.

Uz šī fona man ausīs griežas 16-gadīgā tīņa teiktais: "es tad tuvākajās dienās izdomāšu, ar kuru datumu es gribu nākt strādāt". Jā, ja tāda ir attieksme, ka man jūra ir līdz ceļiem un uz šo vasaras darba vietu neviens nepretendē, tad nav jābrīnās, ka arī pēc gadiem diviem, pieciem, astoņiem vai desmit dzirdēsim tekstus "nekur jau darbu nevar atrast" un "bez pieredzes nevienu neņem". Jo stāsts jau nav tikai par to, ka darbi apkārt nemētājas, bet arī par to, ka pat pusaudzis ar savu pirmo darbiņu parāda attieksmi pret darbu kā tādu. Par to gan vajadzētu padomāt. Var vēlēt veiksmi šim zēnam un visiem citiem arīdzan. Tas arī viss.