Runāšu daudzskaitlī. Ikdienā mūs pavada tik daudzi pašpārmetumi: nevajadzēja ēst to trešo šokolādes gabaliņu, nevajadzēja uz mājām nest darba darbus, vajadzēja pavingrot, vajadzēja piezvanīt draudzenei, vajadzēja ēst veselīgāk, nevajadzēja tik strupi atbildēt kolēģim un tā joprojām. Starp visiem "vajadzēja/nevajadzēja" ir cenšanās iederēties 21. gadsimta veiksmīgajos un perfektajos, jo šis laikmets nevēlas niekoties ar viduvējībām. Šķiet likumsakarīgi, ka pēdējās nedēļās ar vairākiem draugiem/paziņām esam runājuši par to, kā atrast motivāciju ikdienai, ja pasaule prasa no mums katra tik daudz. Atbilde?
Šodien britu žurnāla Red septembra numurā izlasīju rakstu ar nosaukumu "This woman will set you free" (236.-238.lpp.), kurā padomus par to, kā atbrīvoties no pašpārmetumiem, vainas un kauna apziņas sniedz Brenē Brauna (Brene Brown), kas kādam varbūt ir pazīstama no TED runas 2010. gadā Ievainojamības spēks. Rakstā pati Brauna nemaz nenoliedz, ka arī viņai ir dienas, kad perfekcionisms ir pārņēmis teju vai visas ķermeņa šūnas, gribas visu izdarīt un līdz ar to arī veidojas iekšējā neapmierinātība, visa nepaspēšana un vēlāk tas dvēseles stāvoklis, ko pati Brauna definējusi kā "vulnerability hangover", kas seko pēc katra "nu kāpēc es tā darīju/teicu...?".
21. gadsimtā atrast me-time - to brīdi, kas veltīts tikai sev - ir arvien grūtāk. Nav vairs 9/5 darbdienas, nav vairs darba pienākumi, kas jāveic tikai pēc amata aprakstā uzskaitītā. Ikdiena prasa, lai visi - sākot no vadītāja un beidzot ar padotajiem - esam fleksibli, spējam ātri reaģēt, pielāgoties, paralēli strādāt ar vairākiem projektiem, būt sasniedzami 24/7. Ir diezgan skaidrs, ka šādā veidā funkcionēt ilgstoši nespēsim paši un nespēs arī pati (cilvēku) izveidotā sistēma. Šķiet, ka pagaidām vēl tiek pārbaudīta cilvēces spēja izturēt pašas nospraustos mērķus pēc vairāk, ātrāk, labāk, taču ne bez pamata arvien biežāk sarunās iespraucas "kāda tam jēga, kāpēc es to daru, vai šī ir mana īstā vieta".
Žurnāla raksta noslēgumā Brenē Brauna min vienu no savām mantrām: "No matter what gets done and what is left undone, I am enough" (for days when things seem overwhelming"). Ir labi, ja mākam nošķirt to šauro robežu, kurā ir "jā, es varu", un kurā jau seko teju vai pārcilvēciski pieliktas pūles, lai paveiktu iesākto vai apsolīto. Alkas pēc atzinības, karjeras kāpiena, algas pielikuma, vienkārši perfekcionisms vai nespēja pateikt "nē" - katram ir savs iemesls, kas mūs dzen būt vairāk nekā viduvējībai. Un apburtais loks ar pašpārmetumiem varēs sākties no gala, ja vien paši ļausim tā notikt.
Vairāk par Brenē Braunu, viņas darbu, rakstiem, lekcijām var uzzināt šeit.
Komentāri
Ierakstīt komentāru