Ir trešā diena Parīzē, svētdiena. Laiks aiz viesnīcas loga šķiet tieši tik draņķīgs, lai ārā dotos tikai divi mūžīgie tūristi un suņu saimnieki. Plāns īsti mūsu stilā: ar šādu un tādu pārsēšanos pazemē nokļūt līdz Zinātnes muzejam, bet vispirms tā kā ļoti, ļoti gribētos iziet 2,5 km garo pastaigas maršrutu Bitšomonā un redzēt šī parka mākslīgo klinti, kā arī 32 m augsto ūdenskritumu.
Par spīti lietum esam apbruņojušies ar optimismu un dodamies kārtējā ekspotīcijā. Izkāpjot metro stacijā, no kuras tālāk mums ir jāorientējas pa ieliņām uz Bitšomonas parka pusi, šķiet, ka esam vienīgie ļauži šajā Parīzes nostūrī. Lietus gāž, vējš ir tik stiprs, ka lietussargs jau kārtējo reizi kalpo par greznumlietu, pie kuras pieturēties, arī ēkas visai vāji slāpē dabas trakošanu. Jau pēc minūtēm desmit stāvam krustojumā uz visām debess pusēm un lūkojamies saprast, kurp jādodas tālāk, taču saprotam, ka esam jau krietni samirkuši, tāpēc meklēt parku un iet vēl vairāk nekā 2 km pa to slapjiem nu īsti laikam nebūtu prāta darbs, tāpēc aulekšojam atpakaļ uz metro, lai pamainītu maršrutu un vispirms dotos vēl tālāk uz Parīzes nomali un Zinātnes muzeju.
 |
| Maza daļa no zinātnes |
Ja ceļojam uz pilsētu, kurā ceļvežos ir minēts kāds ar zinātni saistīts objekts, tad ir skaidrs, ka mums tur būtu jātiek. Tieši tāpēc lai paliek neapskatīts Monas Lizas šķelmīgais smaids, jo tas nezcik reižu jau tiražēts un netā aplūkojams, bet eksponātus redzēt un eksperimentus veikt var tikai klātesot. Parīzes Zinātnes un tehnikas muzejs (Cite des Sciences et de l'Industrie) - tici vai nē! - ir iekārtots bijušjās Viletas lopkautuvēs. Nē, lopu vaidi un smārds te nudien nav, un nezinātājs i nepateiktu, ka šie garie gaiteņi un plašās telpas reiz ir izmantotas citiem mērķiem.
 |
| Eksponāts par digitālām lietām un tā pati info Braila rakstā |
Ieeja muzejā par visām ekspozīcijām kopā (arī planetārijs un speciālā datorspēlēm veltītā ekspozīcija) maksāja eur 14,00 vienam pieaugušajam. Ieejot muzejā, tajā var pavadīt visu dienu gan lieli, gan mazi, gan pārīši, gan ģimenes un vientuļie. Protams, ka eksponāti ir sadalīti pa nozarēm, taču jau pie pašas ieejas pirmajā stāvā ir īpašs stūrītis vismazākajiem līdz pieciem gadiem - tātad nav nepieciešams ar šīem reizēm tik īgnajiem radījumiem klaiņot pa plašumiem, meklējot viņiem domātās aktivitātes. Pirmajā stāvā ir arī multimediju bibliotēkas bērnu nodaļa un karjeras centrs. Ir arī apakšzemes stāvs ar multimediju bibliotēku, Braila istabu, veselības informācijas centru - to visu pieminu tikai tāpēc, lai mēs Latvijā mēģinātu mainīt domāšanu un priekšstatus par to, ka ēkai ir jābūt funkcionālai tikai priekš viena mērķa. Šīs telpas, protams, visiem ir pieejamas bez maksas.
 |
| Varbūtības teorija |
Taču īstā paradīze sākas tur augšā. Ienesamies iekšā pie eksponātiem par matemātiku (atkal atliek vien iesaukties: va vellos, kas būtu domājis, ka filologs saprot fraktāļus, skatoties uz puķkāpostu!!!), varbūtības teorijas izpēte ar ūdens palīdzību un ziepju burbuļu veidošana ir tikai daļa no šī stūrīša. Starp citu, te Andris pasmēlās dažas labas idejas kādai no nākamajām aplikācijām. Enerģijas stūrītī gan paši grozījām visādus verķīšus (un smējāmies), lai ģenerētu elektrību, gan pētījām spuldzīšu spožumu. Un tā soli pa solim uz priekšu Visuma izpētē, augu apskatē, ekonomikā un finansēs, transportā, skaņā, bioloģijā un gēnu inženierijā, un vēl, un vēl. Daži no eksponātiem ir gaužām vienkārši, taču tāpēc ne mazāk interesanti. Tikai divi piemēri. Skaņas stūrītī ir iespēja dzirdēt, kā vienu un to bašu burtu izrunā dažādās pasaules malās un ko šie vārdi nozīmē. Domāju, ka tas ir interesanti ne tikai filologam. Un otrs: pārbaudi savu acumēru! Datora priekšā ir novilkta iedomāta mērlente, uz kuras ir it kā jāatzīmē, cik garš ir viens metrs, bet datora ekrānā uzreiz ir redzams, ar kādu precizitāti esi to attēlojis un kā tavs mērījums salīdzināms ar citiem apmeklētājiem. Jāsaka, ka biju gana precīza, jo "nomērīju" 93 cm.
 |  | |
| Tas saucās, ka es bēgu no darba:) Un atkal kaut kas interaktīvs... | Kas var būt labāks par ziepju burbuļiem! |
 |
| Dators - cilvēka labākais draugs visos laikos! |
Lai nebūtu tikai slavas dziesmas šim muzejam, jāatzīst, ka uz planetāriju noteikti nevienam neiesakām iet, jo šeit bija pusstundas nogulēšana, tiesa, ērtos krēslos, jo ne bilde šķita gana aizraujoša (nu kā var neuztaisīt cool filmiņu par pasaules rašanos?), ne stāstījums bija gana možs, lai acis noturētu vaļā. Tieši tāpat arī datorspēļu vēsturei veltītā specekspozīcija šķita pārāk pārblīvēta un viss gāja ņigu-ņegu. Tiesa, arī te es izpriecājos, guļot nu pavisam dīvainas formas krēslos un skatoties datorspēles griestos. Kā mierinājuma balva izstādes noslēgumā ir īpašā Sintijas naudiņa, ko varēja izdrukāt ar savu ģīmīti finanšu stūrītī.
 |
| Skats no Bitšomonas |
Laikam pat nav jāmin, ka lietus bija mitējies, tiklīdz bijām iegājuši Zinātnes muzejā. Aptuveni sešas stundas, ko pavadījām muzejā, pa plašajiem logiem spīdēja saule un debesis bija zilas. Arī Parīzē krēsla iestājas ātri, tāpēc no muzeja žiperīgi metāmies vēlreiz uz Bitšomonas parku, lai remdētu manas alkas pēc rudens dabas dailes. Vispirms gan iekūlāmies ielas tirdziņā franču gaumē, kur varēja iegādāties gleznas, šķīvjus, kumodes, klavieres un citādus niekus. Parīze, kā zināms, ir veidojusies no daudziem maziem ciematiņiem, un arī Bitšomona ir bijis viens no šādiem ciemiem, kas nu ir iekļāvies galvaspilsētā. Bitšomonas parkā vilkās draudīgie lietus mākoņi (Mērfijs nudien ir latvietis, kurš neatvēl tautiešiem siltu atpūtu!), tāpēc pa taciņām devāmies rikšiem vien. Lietus neļāva kāpt klintī, bet pie ūdenskrituma nācās uzmanīgi lavierēt pa akmeņiem, lai neiegāztos strautiņā. Varu tikai iedomāties, cik jauki šeit izskatās vasarā un patiešām siltā dienā, kad var laiskoties un baudīt mieru, noskatoties uz dzīvi no augšas.
Stāsts nebūtu pilnīgs, ja es neko neminētu par ēšanu. Šajā vakarā bijām paredzējuši atkārtoti censties iekļūt ēstuvēs, kuras bija slēgtas piektdienas vakarā. Lai gan bija jau krietni pāri septiņiem, arī šoreiz Au Petit Tonneau bija slēgts, bet Thoumieux visi galdiņi jau bija rezervēti. Atlika vien baudīt kārtējo pīli netālu esošā bistro. Šis vakars tad arī pielika punktu mūsu centieniem apmeklēt kādu no ceļvežos minētām labām ēstuvēm.
Par spīti lietum, vējam, nostaigātajām jūdzēm un nogurumam Parīze vakarā ir brīnišķīga. Eifeļa tornis raidīja dažādu gaismu starus, bet mēs stāvējām uz Aleksandra III tilta, lai tā gaismas noķertu kopā ar mūsu selfijiem. Un neba mēs bijām vienīgie pieaugušie tīņi, kas tā uzjautrinājās, tāpēc gluži loģisks ir iznākums, jo vienīgā cilvēcīgā kopbilde tad ir no šīs vietas.
Manu Parīzi nespēj aizbiedēt ne demonstranti, ne lietusgāzes. Tā ir kā apmāta mīlestība, pie kuras gribas pieķerties un nelaist vaļā...
Komentāri
Ierakstīt komentāru