Esmu bijusi nepareizais tīnis, jo savos 15-16 gados līdzās tumši drūmo attiecību gabaliem "Džeinai Eirai" un "Rebekai" biju aizrāvusies arī ar smagāku/nopietnāku literatūru, un viena no šīm apsēstībām bija Ernesta Hemingveja darbi. Asiņainās vēršu cīņas, kara stāsti, medības, zveja, dabas apraksti, attiecības un personības daudzšķautnainība - šķiet, ir teju vai neiespējami nosaukt visu, kas bija Hemingveja darbos. Atceros, ka vienā no darbiem atradu teikumu, kas bija vairāk nekā lappusi garš, un tas man likās wow. Nenoliegšu, ka Hemingvejs arī ir vainojams pie manu literāro garšas kārpiņu veidošanas. Rakstnieces Paulas Makleinas romānu Parīzes sieva paņēmu lasīt, zinot, ka tas būs par Hemingveja pirmo sievu Hadliju.
Paulas Makleinas darbs Parīzes sieva ir veidots kā "es - Hadlija" vēstījums, un tajā tiešām šķiet dzirdama Ernesta Hemingveja dzīvesbiedres balss. Stāsts kā tāds ir vienkāršs un, iespējams, daudziem jau labi zināms. Hadlija Ričardsone ar draudzenes palīdzību satiekas ar vēl nevienam nezināmo, taču tālejošus plānus kalošo Ernestu Hemingveju. Viņi šķiet kā radīti viens otram - Hadlija ir diezgan ieturēta un uz brīvdomātāju fona pat gana konservatīva 28 gadus veca sieviete, kuras vienīgā nopietnā aizraušanās ir bijis klavierskolotājs. Viņa uzklausa Hemingveju, šķiet ideāli saprotam viņa darbus un nākotnes mērķus. Pēc gada viņi ir precējušies un dodas uz Parīzi. Hadlija ir tā, kurai ir neliela mantota naudas summa, tāpēc sākotnēji jaunās ģimenes uzturēšana ir par viņas naudu.
Sākas īrēto ūķīšu posms, Hemingveja cenšanās tapt ievērotam, iepazīšanās ar citiem topošajiem un jau savu vārdu nostiprinājušajiem rakstniekiem un māksliniekiem, kas iegājuši vēsturē kā zudusī paaudze. Ir dēla Bumbija piedzimšana un neliela atgriešanās okeāna otrā pusē, turpinās braucieni un pat mēnešiem ilga dzīvošana Spānijā, Austrijā, bet viss šķiet ritam ierasto gaitu līdz brīdim, kad Hemingveju pāra dzīvē ienāk apburoša amerikāniete, Vogue žurnāliste Polīna. Šī ūdeļādu kažokā tērptā daiļava kā attāla lavīna signalizē par beigu sākumu. "Ārā lija un lija. Kur gan palicis pavasaris? Man aizbraucot, kokiem plauka lapas un sāka ziedēt puķes, taču tagad viss bija piemircis un apslīcis. Tas bija bijis viltus pavasaris, meli kā visi citi meli, un es sev jautāju, vai tas vispār kādreiz pienāks" (284. lpp.) - tā Hadlijas prātā palicis laiks, kad vīrs ir atzinis attiecības ar Polīnu.
Nelaupīšu lasīšanas prieku un mīlas trijstūra drāmu, jo šajā brīdī ir skaidrs, ka Ernesta un Hadlijas ģimenes dzīvē sākas melnais caurums un šķiršanās. Hadlija mīl Ernestu, Ernests mīl Hadliju, bet ir skaidrs, ka Hadlija nevēlas būt viena no. Hemingvejs pirmajai sievai novēl visus ienākumus no nesen iznākušā un jau popularitāti guvušā darba "Un saule lec", kas ir veltīts Hadlijai un dēlam.
Makleinas attēlotā Hadlija man šķiet stipra sieviete. Var jautāt, kāpēc gan viņa par katru varu necentās nosargāt ģimenes dzīvi un patriekt pīšļos Polīnu (viņa kļuva par Hemingveja otro sievu, taču ne pēdējo). Es apbrīnoju Hadlijas spēku un dzīvesgudrību ļaut visam iet savu gaitu, saprotot, ka mīlestību dalīt ar vēl kādu nav jēgas. Nenoliedzams ir fakts, ka šķiršanās viņai ir bijis sāpīgs brīdis - ne velti pati Hadlija saka jāvārdu savam otrajam vīram žurnālistam Polam pēc pieciem gariem aplidošanas gadiem. Hadlijai ir pašcieņa un vērtības, kas arī 20.gs. 20-30 gados, viņasprāt, bija vecmodīgas, taču tieši tās ir jēgpilnas dzīves pamats.
"Parīzes sievu" vērts izlasīt arī tiem, kas vēlas pa atslēgas caurumiņu paskatīties uz Ernestu Hemingveju - mačo, kas pārcietis uzlidojumus, ievainojumus un citas karas šausmas, kas nenoliedzami ir atstājušas neizdzēšamas pēdas viņa dzīvē. Sarežģītas un lielas personības - tā var teikt gan par Ernestu Hemingveju, gan viņa sievām, tāpēc "Parīzes sieva" noder arī kā ceļvedis labākai Hemingveja darbu izpratnei. To lasot, laiks paiet tikpat nemanāmi kā lasot Ernesta Hemingveja darbus.
Komentāri
Ierakstīt komentāru