Par grāmatām un cūkām

Viena no manām vis-vis-vis-vismīļākajām grāmatām ir Alana Aleksandra Milna "Vinnijs Pūks un viņa draugi". Es uzdrošināšos apgalvot, ka šī nu reiz ir tā grāmata, kas ir vismīļāko darbu sarakstā ne tikai man, bet ļoti daudziem dažāda gadagājuma ļaudīm. Tā, manuprāt, nezaudē sirsnību, asprātību un teksta aktualitāti nevienā laikmetā un pasaules nostūrī. Šķiet, visi zinām, ka tajā aprakstīti lācīša Vinnija Pūka un viņa draugu - Trusīša, Pūces, Kengas un Mazulīša Rū, Tīģera, ēzelīša I-ā un citu - piedzīvojumi Simtjūdžu mežā. Viens no Pūka tuvākajiem draugiem ir Sivēns. Mīļa, jauka, tuva draudzība starp diviem stāsta tēliem, kas ne vienam vien liek citēt domu graudus un ticēt, ka pasaule ir skaista. 

Līdz tam brīdim 2015. gada janvārī, kad nācās saķert galvu un iesaukties - vai tiešām grāmatas par cūkām nu ir nevēlamās literatūras sarakstā?

Neliela atkāpe. Katrā pasaules reģionā mītošajai tautai ir savas tradīcijas, kultūra, mentalitāte. Mēs esam ļoti atšķirīgi ne tikai ēšanas paradumu, darba tikuma vai valdošās politiskās iekārtas un laika zonu dēļ. Mēs katrs kā personība augam un veidojamiem simtiem ietekmju rezultātā, un tāpēc nav jābrīnās, ka ne tikai vienā valstī dzīvojošie var būt daudzveidīgi, ne tikai vienā darbavietā strādājošie, bet arī vienā ģimenē augušie ir tik atšķirīgi. Katrs cilvēks esot unikāls - tā mēdz sacīt. Tolerance un citādā respektēšana esot starp tām īpašībām, kas homo sapiens atšķirot no citām radībām.

Šīgada sākums angliski lasošajā vidē sacēla tādu kā vētru starp divām grupām: izdevējiem un lasītājiem. Pirmais vētras vilnis sākās, kad viens no pasaulē lielākajiem izdevējiem HarperCollins publicēja ģeogrāfijas atlantu pamatskolas skolēniem, neiekļaujot tajā Izraēlu. Izdevējs atvainojās, atlantu izņēma no tirdzniecības un eksemplārus nolēma pārstrādāt makulatūrā. Taču burtiski dažas dienas vēlāk sekoja daudz spēcīgāks cunami vilnis, kuru izraisīja Oxford University Press (OUP) apkārtraksts autoriem, aicinot respektēt kultūras atšķirības un darbos neiekļaut cūkas un produktus, kas gatavoti no to gaļas, piemēram, desas. Uzreiz pēc šīs ziņas izdevējs centās plašsaziņas līdzekļos izskanējušo ziņu mīkstināt, sakot, ka cūkas kā tēli darbos nav aizliegti, taču autori aicināti piedomāt par sensitīviem jautājumiem, jo šīs izdevniecības grāmatas tiekot piedāvātas 200 valstīs, tostarp tādās, kur cūkgaļas ēšana ir tabu. Savukārt laikrakstā The Guardian 24.01.2015. pielikumā Review 21. lpp. publicēts raksts ar nosaukumu "Green Eggs or Tofu?", kurā uzskaitīti vairāki darbi, kas būtu jāizņem no bibliotēku plauktiem, ja cūkas kā tēli tiešām būtu jācenzē, piemēram, arī Lielbritānijā pašlaik superpopulārās Peppa Pig sērijas grāmatas.

Mēs dzīvojam multikulturālā pasaulē. Mums katram ir sava pārliecība. Es ēdu gaļu. Mana meita ir veģetāriete jau vairākus gadus. Mēs spējam mierīgi līdzāspastāvēt un neuzspiest savu pārliecību par vienīgo absolūto taisnību apkārtējiem. Pēc šo rakstu izlasīšanas es aizdomājos, ka ikviens no mums varētu "protestēt" pret kādu lietu, taču reizēm šīs norādes uz "es zinu vislabāk" ir absurduma kalngals. Pavisam nopietni pieļauju, ka varētu veidoties vecāku - veģetārisma piekritēju - atbalsta kustības, kas pieprasītu, lai Vinnija Pūka labākais draugs tagad būtu Salātiņš. Nu labi, varbūt Sienāzis. Bet ne Sivēns, kas ir Maza Cūka. Tieši tāpat, kā no kartes varētu izsvītrot valstis, kuru politiku neatbalstām. 

Esmu uzklausījusi stāstus par to, kā literatūras stundās lasīšanai tiek izvēlēta tā vai cita grāmata pēc mūsu - pieaugušo - izpratnes par tās "pareizumu". Nelasīsim stāstus par zirnekļiem, jo kādam bērnam varētu būt no tiem bail (tas nekas, ka man arī nepatīk zirnekļi, bet pieaugušā statuss laikam paģēr samierināšanos ar šīm radībām). Grāmatas par Grega piedzīvojumiem? Vai, mīlīt, tur taču nekā nav, ar dīvainiem burtiem un ķiņķēziņiem sazīmētas parasta puiša notikumu gaitas. Tās taču neko bērniem nemāca. Tiesa, bērni gan lasa kā aizgrābti. Un komiksus pēta. Un arī par spokiem un bailīgiem zirnekļiem stāstos mēdz sajūsmināties. Tas pieder pie bērnības priekiem un iztēles vingrināšanas, ko mēs, pieaugušie, savā "pareizumā" pārāk ātri aizmirstam. 

Mūsu dzīve ir tik "pareiza", ka septiņgadīgiem bērniem paredzētajā Oxford Junior Dictionary nu vairs neesot iekļauts tāds vārds kā "ozolzīle", taču esot "platjoslas internets". Tiesa, "zebra" esot atstāts. Neviens nenoliedz faktu, ka ikviena valoda attīstās, tajā ienāk jauni vārdi, termini, jēdzieni, bet iepriekšējie izzūd vai iegūst jaunu nozīmi. Mūsdienu skolēnam ir grūti uztvert tekstus, kuros ir senvārdi vai digitālajā laikmetā retāk lietoti vārdi. Tajā pašā laikā arī Latvijā skolotāji atzīst, ka skolēniem strauji pavājinās komunikācijas prasmes un vārdu krājums, kas lielā mērā tiek saistīts ar straujo tehnoloģiju ienākšanu bērnu ikdienā. Pat lauku skolās sākumskolas skolēni nepazīstot vietējā parkā augošos kokus, un šis ir stāsts no ģeogrāfijas skolotājas pieredzes pagājušajā rudenī. Droši vien arī mums "zīle" un "ozols" drīz būs svešvārdu vārdnīcā.

Es negribētu piedzīvot brīdi, kad bērnu pasaku grāmatās vai mācību grāmatās cenzūra dominētu pār veselo saprātu un kādā brīdī valdošās tendences par vai pret vienu vai otru jautājumu ienāktu literatūrā. Es gribētu, lai Vinnijs Pūks mūžīgi mūžos pastaigājas kopā ar Sivēnu un neviens pat nedomātu šo pāri interpretēt kā "anomāliju". Ak vai, un "Vējš vītolos" Krupja kunga kolorītais tēls, Āpša kungs un Kurmis! Trakulīgās viesības un pārgalvīgā automašīnas vadīšana! Es gribu literatūru, kas ikvienam - mazam un lielam - ļauj lietā likt iztēli un izdomāt savu Karlsonu, Mēriju Popinsu, Mūmammu, Jātnieku bez galvas un daudzās peles, spokus, zaķus un citas "radības", kurām ir jāapdzīvo bērnības stāsti. Bez tiem mēs nepieaugam un neveidojam savu pasauli.