Pāriet uz galveno saturu

Viņa dzīve nebija kā gara, mierīga Ganga

Nereti šķiet, ka ir lietas, kas parādās mūsu redzeslokā vai "iekrīt" rokās brīžos, kad tās ir visaktuālākās un nepieciešamākās, pat ja iepriekš neesam par tām īpaši domājuši. Šoreiz man šāds teju vai deja vu stāvoklis ir ar spāņu izcelsmes franču rakstnieka Romēna Puertolā romānu Neparastais ceļojums, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī, kurš, kā vēsta nostāsti, esot sarakstīts mobilajā telefonā un oriģinālvalodā publicēts 2013. gadā. Līdz asarām smieklīgs un histēriskos krampjos novedošs, tomēr tajā pašā laikā vēstošs par sociāli smeldzīgām pasaules problēmām - tāds ir Puertolā darbs.


Autoriem patīk savus darbus apvīt ar mītiem, tāpēc lasītājiem atliek vien pieņemt, ka Romēns Puertolā "Neparasto ceļojumu, kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī", ir tiešām sarakstījis mobilajā telefonā, strādājot par robežsargu. (Mans racionālais prāts šajā brīdī ievaicājas: "Hmmm, viņiem ir tik maz darba, ka var darba laikā (netraucēti) rakstīt?") Savdabīgi noslēpumainās stāsta auras uzturēšanai un mārketinga nolūkiem, protams, šādas atzīšanās ir visnotaļ vēlamas, un patiesība lai nu paliek autora paša ziņā, jo neba par to ir pats darbs.

Darba sižets ir pagalam vienkāršs, absurds un nereāls. Īstens indietis un faķīrs pēc nodarbošanās vārdā Ašatašatru Lavašs Patels ierodas Parīzē, lai iegādātos jaunu naglu gultu, turklāt no Ikea veikala.  Vietējā ciema ļaudis ir saziedojuši naudu brauciena biļetei, bet gultu faķīrs plāno nopirkt ar viltotu 100 eiro banknoti. Lidostā sākas iepazīšanās ar tikpat blēdīgu taksistu, seko satikšanās ar daiļo Mariju Ikea, slēpšanās skapī, tai sekojoša došanās braucienā uz Londonu, iepazīšanās ar bēgļiem, nokļūšana Barselonā franču aktrises Sofijas Marso mazam ledusskapim līdzīgajā čemodānā un ceļojums uz Romu, četru lappušu romāna rakstīšana uz krekla, neticamā bagātība, lidojums gaisa balonā, jūras piedzīvojumi un apļa noslēgšanās ar jaunas dzīves sākumu Parīzē, tāpēc romāna 72. lpp. teiktais "viņa dzīve nebija kā gara, mierīga Ganga" lieliski raksturo Ašatašatru pieredzēto. Ja esi lasījis zviedru rakstnieka Jūnasa Jūnasona romānu Simtgadnieks, kas izkāpa pa logu un pazuda, tad Romēna Puertolā varoni vari iztēloties kā Allana Karlsona (= Simtgadnieka) attālo un trīsdesmit astoņus gadus veco Indijas radinieku. Ašatašatru gan notikumu gaitā aiz sevis neatstāj līķu kaudzi, taču arī viņa piedzīvojumos neiztiek bez dūru cīņām un bēgšanas.

Tiesa, Romēna Puertolā absurdi satīriskie notikumu apraksti un smieklus paģērošie teksti ("Zem tā [turbāna] nemitīgi auga mati, kuru garumu viņš šodien lēsa uz četrdesmit centimetriem un kurus, viņaprāt, apdzīvoja trīsdesmit tūkstoši dvēseļu - mikrobus un utis kopā ņemot" (13.lpp.)) filigrāni slēpj romāna patieso "stāstu", kas ir jo īpaši aktuāls pasaules sociālekonomisko un ģeopolitisko jautājumu kontekstā. Aiz smiekliem Puertolā atklāj skaudro patiesību par Eiropas valstu nostāju bēgļu jautājumā, proti, tie nevienā valstī nav vēlami, un ikviena valsts cenšas tos pēc iespējas ātrāk aizsūtīt uz iepriekšējo mītnes zemi. Veidi, pēc kā tad tiek noteikta "pēdējā mītnes zeme", ir teju vai neiedomājami, piemēram, salauzta koka karote kādam imigrācijas dienesta darbonim atgādina nesenajās brīvdienās Spānijā redzētās kastaņetes, tāpēc viņš nolemj, ka bēglis no Marokas jānosūta tieši tur, bet kāds pakistānietis sāk ceļu uz Spāniju, jo pie viņa atrod vēdekli, lai gan patiesībā viņš ceļojis no Briseles (88. lpp.). Ja pieņemam, ka autori katrā darbā ievij arī pašpieredzes stāstus, tad, iespējams, Puertolā bēgļu stāstos ir iezīmējis sava robežsardzes darbinieka dzīvi. Autors ar faķīru atklāj, šķiet, katra bēgļa domas, sakot "Vajadzēja izmantot šo prieka mirkli, jo drīz viņš droši vien atkal nīks savā gultā viens, ciešot no dziļākās depresijas, trimdinieku depresijas, tās, kādā ieslīgst vietsēži, kas izmesti tālu no mājām un ilgojas pēc dzimtenes, jūtot vēnās šo trūkumu, un kam vairs nav neviena zara, kur pakārties." (136. lpp.). 

Starp citām romānā atspoguļotajām "smagajām" tēmām jāmin pedofilija un "bauda apmaiņā pret naudu" (= mantu, klusēšanu, soda mīkstināšanu), nabadzība, izlikšanās par to, kas patiesībā neesam. Caur komisko Puertolā skaudri parāda mūsu sabiedrības neatrisinātos jautājumus, un, iespējams, liek apzināties, ka katrs no mums pazīstam kādu Ašatašatru. Ja politiski satīrisks romāns ir veids, kā sabiedrībai padomāt par nozīmīgiem jautājumiem, tad Romēns Puertolā par darbu "Neparastais ceļojums kurā faķīrs iestrēga Ikea skapī" ir pelnījis cepumu.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...