Lasīšana ir savāda atkarība. Ir grāmatas, kuras lasām profesionālo pienākumu dēļ; ir grāmatas, kuras lasām, jo visi tās lasa, un arī mums ir jābūt viedoklim, lai iederētos kādā noteiktā sabiedrības grupā; ir grāmatas, kuras lasām, jo neviens tām īsti nav pievērsis uzmanību, un tad nu gribas zināt, kas tajās savādāks. Un ir grāmatas, kuras šķietami pašas atnāk pie mums un tur savā varā līdz pēdējai lappusei, pēdējai zilbei un elpas čukstam. Latviešu literatūru lasošajiem Rimanta Ziedoņa vārds neprasa paskaidrojumus, taču tieši šāda grāmatas atnākšana man notika ar viņa jaunāko stāstu krājumu "Pastaiga", lasītu e-formātā. Šis darbs šķiet kā pastaiga prāta un jūtu labirintos, kuru nemaz negribētos beigt.
Es nedomāju, ka Rimanta Ziedoņa sešu stāstu krājumu "Pastaiga" ir iespējams aprakstīt, raksturot vai analizēt. Tas ir sajūtu darbs, izcils valodas baudījums, kas liek steigties no teikuma uz teikumu un vizuāli izdzīvot autora rakstīto. Patiesību sakot, tas vai nu aizskars līdz sirds dziļumiem un ieķersies kā makšķerāķis, vai arī kaitinās kā uzmācīga ķiploku smarža sabiedriskajā transportā ziemas sezonā. Ir skaidrs tikai tas, ka Ziedoņa "Pastaiga" vienaldzīgos neatstās.
Sešos stāstos, kas turklāt sarakstīti desmit gadu amplitūdā, nav viena centrālā un vienojošā tēla vai notikuma, ja vien par vienojošo nenosauc Cilvēku un viņa Dzīvi. Ziedoņa Cilvēks varētu būt teju ikviens no mums: nesaprastais dīvainis, apjukusī pirmdzimtā māte, šķietami perfektā ģimene, mantkārīgais brālis, kura "kāre pēc mantas ir sasniegusi šizofrēnijas pakāpi", neirotiskā māte, kas "nodarbojas ar izšuvumiem, un esmu ievērojis, ka pēdējā laikā viņa izšuj paranormālos ātrumos", un tā vēl un vēl. Ziedoņa spēks ir vienkāršo un ikdienišķo ietērpt vārdos, kas liek aizdomāties un paskatīties uz Dzīvi kā spoguļa atspīdumu, lai vienlaikus mēģinātu saprast, vai mūsu pašu Dzīve nav vīzija. Stāstā "Jā" Rimanta Ziedoņa varonis saka: "Kādreiz man rodas aizdomas, ka neesmu īsti dzīvs. Vienīgā pazīme, ka es varbūt vēl esmu dzīvs, ir tā, ka es uztraucos, ka varētu tomēr nebūt dzīvs." Ziedoņa Cilvēki ir tādi, kuri baidās, "ka tikai pēkšņi nepārsprāgst viņu intelektuālās un emocionālās korsetes" (stāsts "Varbūt"), savukārt stāstā "Bēgļi" mācītājs apgalvo, ka "viss pasaulē ir saistīts, viss ir viens, un viens ir viss".
Vairākos stāstos dzīves nebeidzamību Rimants Ziedonis rāda ar bērna tēla palīdzību (iespējams, ka emocionāli spilgtākais ir tieši krājuma pirmais stāsts, kas vēsta par bērna ienākšanu pasaulē). Bērns ir tas, kurš ir vispatiesākais un visbrīvākais. Bērns ir dzīves sākums, un bērns var būt arī mūža nogale (stāstā "Vēstule" minētās meitas vīramāte).
Ziedoņa "Pastaiga" ir izstaigājama (= izlasāma) pāris elpas vilcienos. Taču pēc tās izstaigāšanas vēl ilgi nav iespējams atgūt ierasto elpas ritmu. Ieskatam daži citāti.
***
Stāsts “Jā”
Un šī klusēšana.
Viņš jau ilgstoši domā, ka sievai nav īsti dzīvība iekšā. Nemitīga klusēšana
dienām ilgi. Un klusa stāvēšana pie aizkariem naktīs. Kas tur ir – aiz aizkariem?
Tur ir kāda pārpasaulīga esamība, kaut kas vairāk, nekā es spēju dot?
Gadās arī tā, ka
cilvēks nonāk smagākā stāvoklī nekā vāvere ritenī, nekā dzīves vienmuļība un
bezcerības migla. Kādreiz cilvēks nonāk pilnīgā apjukumā un viņu pārņem bailes
no visa, kas ir apkārt.
Stāsts
“Vēstule”
Bet Tu jau naudai
pakļauj savu dzīves stilu. Tu dzīvo pilsētā, neesi aitkopis vai kāds citāds fermeris,
taču brauc uz operu ar milzīgu apvidus auto. Kāpēc gan Tev nebraukt uz operu ar
kombainu Klaas? Būs vēl iespaidīgāk,
ļoti labi izskatīsies pie baltā nama. [par dēlu]
Esi vērīgs pret
cilvēkiem, Tavs dārznieks var izrādīties tuvumā visgodprātīgākais no visiem,
viņš nepametīs Tevi arī tad, kad Tev nebūs naudiņas viņam algu samaksāt. Un –
Dievs pasarg! – nevienam vājuma brīžos nekrati savu sirdi. (..) Kļūsti un esi
stingrāks vīrs, kas draugus var atrast bez naudas, kas neatklāj dvēseli katram
viltīgam lišķim. [dēlam]
Komentāri
Ierakstīt komentāru