Iespējams, ka daudzi, gluži tāpat kā es, izdzirdot, ka izdota grāmata ar nosaukumu "Par zarnu šarmu", izbrīnā iepletīs acis un iesauksies "Ko? Kas?". Patiesību sakot, neparastais nosaukums bija vienīgais iemesls, kāpēc es paņēmu rokās šo grāmatu un vēlējos "tikai ieskatīties", bet tikpat ātri arī pievērsos grāmatas rūpīgai lasīšanai. Vācijā šis Džūlijas Endersas sarakstītais garadarbs ar Džilas Endersas ilustrācijām esot dižpārdoklis, un pēc grāmatas izlasīšanas arī man ir skaidrs, ka Latvijā veselības literatūras listē darbs var pretendēt uz ko līdzīgu.
Es neesmu veselības grāmatas lasošais lasītājs. Neesmu sekojusi līdzi nedz paleodiētām, nedz sulu kūrēm, nedz pareizai Vidusjūras ēšanai, nedz holistiskai zobu kopšanai. Kā absolūti imūna pret šāda veida literatūru varu teikt, ka mans gadījuma sakars ar Džūlijas Endersas darbu "Par zarnu šarmu" ir radījis imūnsistēmas darbības traucējumus, jo autores dzirkstošais humors un trāpīgie salīdzinājumi, runājot par medicīniskiem jautājumiem, arī veselības grāmatas lasīšanu padara par aizraujošu procesu. Galu galā, vai tad nav interesanti izlasīt šādu teikumu: "Gremošanas
sulas satur tās pašas sastāvdaļas, kas ir lielveikalā nopērkamo veļas un
trauku mazgājamo līdzekļu sastāvā, - gremošanas enzīmus un taukus
šķīdinošas vielas" (44. lpp.)? Grāmata vairāk līdzinās kāda 21. gadsimta veselības mācības vai uzturzinātnes speciālista blogam, nevis zinātniskam apcerējumam.
Protams, autore sīki un smalki runā par visām delikātajām lietām, kas ir saistītas ar ēdiena uzņemšanu, pārstrādi un izvadīšanu. Taču man krietni vien interesantāk šķita tas, kā Dž. Endersa parāda un sasaista visa organisma mijiedarbību un šķietamo atkarību no dažādiem faktoriem. Tā, piemēram, autore skaidro siekalu nozīmi un to, ka tieši siekalas izdalot vielu opiorfīnu, kurš iedarbības ziņā esot spēcīgāks par morfīnu, turklāt tam piemītot arī antidepresanta īpašības (30. lpp.). Ne viens vien pēc paēšanas jūtas noguris, un izrādās, ka sāta sajūtai, procesiem, kas pārstrādā uzņemto ēdienu un smadzenēm ir cieša saistība. Autore saka: "Nogurums traucē strādāt smadzenēm, bet tievajai zarnai tas ir tieši laikā" (46. lpp.). Nav aizmirsts rakstīt par celiakiju, par laktozes un fruktozes nepanesamību, par taukiem, kas taisni pa limfvadiem dodas uz sirdi (55. lpp.), līdz seko secinājums, ka "tas, ko uzskatām par pārtikas intoleranci, iespējams, ir pilnīgi normāla organisma reakcija, cenšoties vienas paaudzes laikā pārslēgties uz tādu uzturu, kādu tas nav pazinis iepriekšējos miljonos gadu." (64. lpp.)
Manuprāt, grāmatas vērtība ir ne tikai sarežģīto jautājumu vienkāršais izskaidrojums, bet arī smalkā iedziļināšanās cilvēka uzbūvē, parādot, kā dažādie simptomi var būt saistīti ar zarnu traktu. Diez vai ir daudz psihoterapeitu un uzturzinātnieku, kuri viens otra jomā iedziļinās un noteiktas problēmas cenšas izprast mijiedarbībā. Endersa apgalvo: "Laba psihoterapija ir kā fizioterapija nerviem" (131. lpp.), un tas ir svarīgi, saistot iepriekš minēto, ka "virsmas dēļ zarnas var uzskatīt par ķermeņa vislielāko sensoro orgānu" (124. lpp.). Jā, un Endersa min, ka "95 procentus serotonīna organisms izstrādā zarnu šūnās" (133. lpp.), un tas, kā zinām, ir "laimes hormons", kurš rūpējas par mūsu garastāvokli. Lūk, laime slēpjas zarnās!
Man gan šķiet, ka latviski lasošais lasītājs ir konservatīvāks nekā vāciski lasošais, tāpēc joprojām īsti nespēju nodefinēt, kas varētu būt Dž. Endersas latviski izdotā darba "Par zarnu šarmu" lasītājs. Manuprāt, cilvēki, kuri meklē grāmatas par veselību, ir iedalāmi divās kategorijās: tie, kuriem ir kādas veselības problēmas, un tie, kuri kāri tver visu, kas slēpjas zem vārda "veselība". Tie, kuriem ir kādas ar zarnu traktu, gremošanu vai uzturu saistītas veselības problēmas, šim darbam varētu nepelnīti paiet garām, uzskatot, ka autore pārāk kariķē vai nenopietni izsakās par problēmām. Es gan gribētu ticēt, ka ir gana daudz veselīgu dzīvesveidu mīlošie, kuriem šķitīs vienkārši interesanti palasīt, cik ļoti smalki ir izgudrots cilvēks ar visām mūsu sastāvdaļām.
Komentāri
Ierakstīt komentāru