Lasīšanas izaicinājuma turpinājums

Grāmatmīļa paradīze Waterstones

Laiks skrien nenormāli ātri (ne tikai vēja spārniem!), bet īsā atskaite par manu šīgada lasīšanas apņemšanos ir šāda: viss raiti rit uz priekšu pēc izaicinājumā nospraustā grafika. Tā kā februāris pagāja zem Latvijas Grāmatu svētku zīmes, bet martā devos uz Londonā notiekošo grāmatu izstādi un izglītības konferenci "What Works?", tad atļaujos februāra un marta lasīšanas notikumus apvienot vienā ierakstā.

Tātad pēc lasīšanas izaicinājumā izlozētā februārī mani gaidīja iepazīšanās ar kādu darbu, kurā notikumi norisinās 17. gadsimtā. Pēc gūglēšanas un pārdomu stundām izšķīros par labu "Jāņa Rozes" izdotajam Umberto Eko romānam "Iepriekšējās dienas sala". Studējot angļu filologos, Eko bija must-read postmodernisma kursā, un jāsaka, ka "Rozes vārds" mani aizveda arī uz dažiem citiem Eko darbiem, piemēram, "Fuko svārsta", tātad pirms gadiem 15-20 šis rakstnieks man ir tīri labi paticis. Galvenais iemesls, kāpēc izvēlējos izlasīt "Iepriekšējās dienas salu", kuras anotācijā solīta darbība 17. gadsimtā, bija pārliecināties, vai veca mīlestība nerūs, t.i., vai joprojām Eko rakstības stils mani spēj uzrunāt.

Nebūs nekāda spoilera, tāpēc uzreiz pateikšu: va vellos, šitik nokaitināta nebiju sen, turklāt to spēja izdarīt grāmata! "Iepriekšējās dienas sala", kā jau visi Eko darbi, ir apjomīga cieto vāku lasāmviela, kas spētu nosist skorpionu, ne mušu. Nebūt netaisos izklāstīt romāna sižetu, vien pateikšu, kas mani kaitināja.

Taču visi labās prakses piemēri māca, ka kritika ir jāsāk ar pozitīvo, tāpēc ar pavisam tīru sirdsapziņu es apgalvoju, ka Umberto Eko darbā "Iepriekšējās dienas sala" es apbrīnoju tulkotājas Daces Meieres profesionalitāti, pacietību, valodas izjūtu, aizrautību. Un vēlreiz pacietību. Grāmatu ir vērts lasīt tieši tulkotājas dēļ. Nopietni!

Iedomājieties, kā būtu kādam no mums dienām sēdēt pie darba, kurā ir kuģa apraksts; pasaules uzbūves apraksti no dažādu teoriju skatpunktiem; nodaļa, kurā sīki un smalki tiek aprakstīti baloži/dūjas un to lietderība un simboliskums; ūdenszvana būve un vēl citas romāna varoņiem=Eko ārkārtīgi nozīmīgas vietas un darbības. Jāsaka, ka homo vulgaris saprotamākie profesionālie kuģniecības termini šajā darbā ir tādi kā kambīze un pūpe, nu labi, vēl arī fokmasts. Visu cieņu tulkotājai, kura ir spējusi izsekot līdzi visām niansēm, ko atklāj ahterklājs, bugšprits, stūres pinne, bezānmasts un citi kuģniecības termini! Jāsaka, ka pēc lappušu gariem šādiem vārdiem kā medusmaize tādam lasītājam kā man ir izlasīt: "Lai izdzīvotu, ir jāstāsta stāsti" (196. lpp.). 

Lūk, tieši tāpēc šī ir bijusi viskaitinošākā grāmata, ko līdz šim esmu lasījusi, jo grāmatas otrajā pusē man jau sāka šķist, ka Umberto Eko kaut kur no mākoņa malas skatās un smīn, pie sevis domājot: "ahā, vēl viens ir uzķēries!". Smalks, profesionāli nostrādāts darbs, sižetiski aizraujošs, bet kaitinošs kā tveicīgā vasaras dienā samiegojusies muša. Taču es izturēju!

Marta izaicinājumā sekoja kāda mūziķa autobiogrāfija. Hmmm, atkal jāsaka, ka autobiogrāfijas man patīk, memuāri un tamlīdzīgi pašpieredzes stāsti mani ļoti interesē profesionālā ziņā, jo ietver atmiņas jēdzienu, taču parasti es esmu izvēlējusies lasīt politiķu dzīvesstāstus. Labi, ja jāizvēlas mūziķis, tad jāšauj divi zaķi uzreiz, un tas savukārt nozīmē iepazīties ar 2016. gada Nobela prēmijas literatūrā ieguvēja Boba Dilana autobiogrāfiju "Hronikas. Pirmā grāmata" (izdevis apgāds "Mansards").

Manuprāt, autobiogrāfijas ir tāds pagalam piņķerīgs žanrs, jo teorētiski tas paģēr savas dzīves izķidāšanu, bet tas savukārt nozīmē, ka rakstītājam ir iespējas arī selektīvi izvēlēties notikumus, kurus ir vēlme izcelt vai noklusēt. Droši vien katram no mums ir kāda dzīves epizode, par kuru mēs labprātāk aizmirstu. Nu kaut vai restorānā izlietā sulas glāze, kas piesaistījusi citu gardēžu uzmanību. 

Tādas tiesības ir arī Bobam Dilanam, un es pieņemu, ka tieši tā viņš ir arī rīkojies. Nē, stāstījums nebūt nav rožains, gluži pretēji, Dilans raksta par to, cik grūti ir bijis iekarot mūzikas Olimpu tieši ar sev raksturīgo dziedāšanas manieri, nepakļaujoties 20. gs. 60. gadu valdošajām vieglās popmūzikas tendencēm. Autors min mūzikas industrijas dižgarus, kas viņam ir palīdzējuši un devuši cerības, kā arī tos, kurus ir piecietis dažādu apstākļu dēļ. Īstenībā autobiogrāfijas ir vērtīgi palasīt, lai saprastu, cik daudz pūļu ir jāvelta ikvienam, kas vēlas tapt atzīts, vēlas pierādīt savas spējas un varēšanu. Līdz šim tiešām neesmu lasījusi nevienu autobiogrāfisko darbu, kurā autors vēstītu par to, cik viegli ir guvis panākumus un kā zelta dālderi vienkārši ripojuši pretī pa jebkuru taku. Secinājums: lai gan Nobela balvu literatūrā Bobam Dilanam piešķīra par viņa dziesmu tekstiem ("jaunu poētisku izteiksmes veidu" - apmēram tā to definēja balvas piešķīrēji), "Hronikas" ir viegli lasāma grāmata, kas var palīdzēt izprast, ka dziesmu poētiskajiem tekstiem ir dziļas saknes autora dzīves pieredzē.

Tuvojas aprīlis, un tas nozīmē, ka jau sāku lūkoties pēc kāda antīkās literatūras darba. Mani neliek mierā doma, ka angliski lasītais Svētais Augustīns ir pelnījis, lai "Atzīšanās" izlasu arī latviski... Cik nu Sv. Augustīns ir antīks, tas ir cits jautājums, taču vēlme ir vēlme, bet aprīļa beigas rādīs, kas tad ir noticis ar šī mēneša lasīšanas izaicinājumu.