Mans 2017. gada lasīšanas izaicinājums turpinās pat daudz labāk, nekā es to būtu varējusi iedomāties. Ja sākotnēji biju iecerējusi, ka katru mēnesi ir jāizlasa tikai viena grāmata, kas attiecas uz konkrēto nosacījumu (grāmata zaļos vākos, darbība 17. gs. utt.), tad šis bija jau ceturtais mēnesis, kurā man nepietika ar vienu darbu. Aprīlī, kā vēsta izaicinājums, man bija jāizlasa kāds antīkās literatūras darbs. Tad nu tagad sekos neliels ieskats, kā man veicās un ko tieši es lasīju.
Antīko aprīļa lasīšanu es iesāku ar klasikas klasiku, proti, Aristoteļa "Poētiku", kas bija jau lasīta angliski, studējot angļu filologos, taču tas jau ir bijis tik sen, ka roka tā vien sniedzās vēlreiz pārlapot šo darbu, ko pamatoti uzskata par vienu no galvenajiem tekstiem literatūrzinātnē. Tiesa, es Aristoteļa "Poētiku" ieteiktu ieteikt ikvienam vidusskolēnam, lai labāk izprastu ne tikai literatūras attīstības gaitu, bet cilvēka izpratni par pasauli un līdzcilvēkiem. No 21. gadsimta skatpunkta vairāki no Aristoteļa apgalvojumiem šobrīd šķiet dīvaini, un tas vēl būtu maigi teikts. Protams, Aristotelis uzskata, ka jebkurā formā attēlotajiem raksturiem (tēliem, personībām) ir jābūt krietniem. Viņš raksta: "Arī sieviete un vergs var būt krietni, lai gan varbūt sieviete ir mazvērtīgāka, bet vergs - pavisam nederīgs. Otrkārt - piemērotība. Raksturs var būt vīrišķīgs, bet sievietei nepiedien būt vīrišķīgai vai drosmīgai." (15. nodaļa, 75. lpp.) Aristoteļa darba galvenā vērtība ir sistematizācija, definīciju un jēdzienu izskaidrojums, komēdijas un traģēdijas izcelšanās un attīstības posmi un pat valodas daudzveidībai (metaforas, barbarismi, pantmēri u.c.). Šoreiz lasīju 2008. gadā Jāņa Rozes apgādā izdoto izdevumu, kurā lieti noder literatūrzinātnieka Ojāra Lāma ievads, kas palīdz izprast Arostoteļa "Poētiku". (Aristotelis ir dzimis 384. gadā p.m.ē., tāpēc kaut nelielas zināšanas laikmeta iezīmēs būs ļoti noderīgas.)
Ar to vēl man nebija gana. Iekritusi antīkās kultūras važās, es izvēlējos lasīt arī Ksenofonta "Dzīres". Arī šī darba izpratnei lieti noder tā tulkotāja Ābrama Feldhūna ievads, kurā īsumā psakaidrots darba rašanās iemesls un tajā attēlotie notikumi. Ksenofonta sacerējuma galvenais varonis ir Sokrats, kurš gluži nejauši nokļūst viesībās. Es ieteiktu nebaidīties no vārda "antīkā literatūra", jo patiesībā šis darbs ir kā viena vakara notikumu atstāstījums, ilustrējot, kā antīkajā kultūrā tika atzīmētas uzvaras sporta spēlēs, kāda bija izklaide, kādas cilvēku attiecības. Darbs ir pat salīdzinoši īss un lasās ļoti raiti. Interesanti atzīmēt, ka cilvēku vēlme izklaidēties un reizēm aizmirsties nekur nav zudusi.
Trešā izvēlētā grāmata gan ir krietni atšķirīga no pirmām divām, jo Alesandro Bariko darbs "Homērs. Īliada" ir sarakstīta šī gadsimta sākumā kā autora vēlme mūsdienu lasītājiem piedāvāt koncentrētāku oriģinālās Homēra "Īliadas" izklāstu. Kas īsti notika Trojā, kā tā tika aplenkta, kā notika cīņas? Bariko saglabā visus galvenos notikumus, neaizmirstot arī zirga figūru, kuras vēderā tad arī iebrucēji varēja paslēpties, lai atvērtu pilsētas vārtus, taču pats autors uzsver, ka lasīšanu vieglāku padara daudzo dievu novirzīšana perifērijā, priekšplānā izvirzot tos varoņus, kuriem tiešām "Īliadas" notikumos ir centrālā loma. Īstenā Bariko stilā man ļoti patika nodaļa, kurā stāstījums ir no upes skatpunkta: tā ir vizuāli iespaidīga un emocionāli smaga.
Joprojām uzskatu, ka sāktais diezgan neparastais gada lasīšanas izaicinājums manā ikdienā ir kā jauka pārmaiņa, lai nebūtu jālasa tikai jaunākās e-grāmatas vai "obligātā" tehnoloģiju literatūra. Es pieņemu, ka šīs apņemšanās dēļ es gada beigās būšu pat izlasījusi vairāk grāmatu, nekā tas ir bijis citgad, jo nu man ir jāmeklē darbi, kuriem citkārt paietu pat garām. Tieši tā būs arī ar maija grāmatu, kam ir jābūt par garīguma jautājumiem, jo arī šī tēma nav manu ikdienas interešu topā. Šis lasīšanas izaicinājums liek paskatīties uz grāmatām daudz plašāk, un tas man patīk.
Komentāri
Ierakstīt komentāru