"Tu jau tikai par grāmatām raksti!" - šādi man pagājušajā mēnesī teica kāds draugs, sastapts brīvdabas pasākumā. Jā, tā ir puse manas dzīves. Es nespēju dzīvot bez lasīšanas. Vecāki man ir teikuši, ka lasīt es esot iemācījusies "tāpat vien" piecu gadu vecumā. Mamma gan saka, ka četros gados es esot iemācījusies spēlēt šahu. Es savukārt domāju, ka vienmēr esmu pratusi lasīt. Citi sāk elpot, bet es lasīt līdz ar pirmo elpas vilcienu. Jo es no saviem četriem un pieciem gadiem atceros vienīgi zīmēšanu, kas izpaudās kā nebeidzamu zvaigznīšu rindošana uz visām iespējamajām tukšajām lapiņām, tāpēc es pieņemu, ka man burtiņmācība ir bijusi tāda pati kā rāpošana, ko es arī neatceros.
Tiesa, pirmajā klasē, uzreiz septembra vidū, es dienasgrāmatā saņēmu pirmo sarkano piezīmi "Jātrenējas lasīšanā!". Laikam tāpēc, ka audzinātājai todien bija vārda diena, bet es nepasniedzu puķu pušķi. Bet es satrenējos lasīt zem segas tā, ka kopš tā laika zinu vārda "brilles" praktisko nozīmi.
Ar gadiem gan tās paliek arvien stiprākas, taču nav mazinājušas manu vēlmi lasīt. Esmu jau vairākkārt teikusi, ka lasīšanu var pielīdzināt atkarībai. Patiešām! Grāmatas - gluži tāpat kā kazino spēļu žetoni, validols un šmakovka - maksā naudu. Iespējams, ka kārotā grāmata ir vienādā cenā ar diviem kilogramiem ekoloģiskās cukgaļas vai puslitra Henesy. Grāmatu lasīšana atņem laiku citām nodarbēm, nemaz nerunājot par ģimeni. Diez vai uz lasīšanas kluba burziņu dodamies kā uz ģimenes izbraukumu un diez vai visa ģimene iesaistās bloga rakstīšanā (jo azartiskam lasītājam ir vēlme ar izlasīto padalīties soctīklos, vai ne?). Lasīšana ievelk azartā. Teiksi, ka tā nav? Padomājam vēlreiz un pārskaitām dažādo topu izpēti, lasīšanas sacensības, Goodreads apņemšanās un vēl citas līdzīgas aktivitātes, kurām laiku velta hronisks grāmatatkarīgais. Vai ar šiem piemēriem nav gana, lai pārliecinātu, ka lasīšana ir viens no atkarības veidiem?
Pirms gadiem trim manai grāmatatkarībai pievienojās jauns paveids - tehnoloģiskais. Šis paveids manu lasīšanas pieredzi ir tikai un vienīgi bagātinājis. Līdz ar e-grāmatu arvien lielāko pieejamību gan valodu, gan satura ziņā, esmu kļuvusi par kaislīgu šī formāta piekritēju, tiesa, nekādā ziņā neizslēdzot no lasīšanas paradumiem arī fizisko iespiedizdevumu mīlēšanu (piedodiet, valodas guru, es joprojām saku "es mīlu grāmatas", lai gan labi zinu, ka jums šajā brīdī sākas trīce).
Tūkstošgades mijā mani priecēja iespēja dažu klikšķu attālumā iegūt zinātniskus rakstus, piemēram, no Routledge krājumiem un lasīt tos sev ērtā brīdī mājas datorā. Dažs teiks, ka "tie taču ir parastie PDFi". Taču tieši tas, manuprāt, ir vajadzīgs studentam, jo sniedz gan iespēju brīvi izvēlēties mācību vietu un laiku, gan iegūt aktuālākos nozares izdevumus. Atceros, ka man ļoti patika piedāvātā iespēja kādu darbu lasīt bez maksas konkrētu laiku, piemēram, 30 dienas. Taču bija arī gana daudz e-rakstu, pētījumu un grāmatu, kuras pirku. Tiesa, tie visi ir "kaut kur", jo teju 20 gadu laikā ir mainījušies datori, krātuves, mapes un citas iespējamās failu atrašanās vietas, lai gan reizēm man uznāk ziņkārība pameklēt, vai kāds no šiem senajiem e-darbiem būtu atverams un lasāms. Lieki piebilst, ka 21. gadsimta sākumā neviens skaļi nerunāja par e-grāmatām 2017. gada izpratnē,
Kāpēc man patīk e-formāts? Šķiet, ka šis jautājums paģēr tradicionālās atbildes, un arī es nebūšu oriģināla. E-grāmatas man sniedz brīvību! Šobrīd nespēju iedomāties savu ikdienu bez e-grāmatas viedtālrunī, kas rada to lielisko sajūtu, ka jebkurā brīdī un jebkurā laikā ar pāris glāstiem tieku pie savas lasāmvielas. Es varu lasīt mašīnā, braucot uz darbu vai mājām, un tas man sniedz iespēju lasīt arī ģimenei priekšā darbu fragmentus, kas pašu sajūsmina. Varu lasīt lidmašīnā, gaidot rindā pie ārsta, darbā, ēdot pusdienas. E-grāmatas man rada teju vai nebeidzamu apjukumu un prieku vienlaikus, kad jāizvēlas jauna lasāmviela. Es mierīgi, netraucēti, pārdomāti vai impulsīvi varu "rakņāties" Apple iBooks, līdz izvēlēšos nospiest pirkuma pogu. Esmu no tiem cilvēkiem, kuru tracina jautājums "Vai varu jums palīdzēt?", tāpēc e-grāmatu katalogi ir kā medusmaize tādiem kā man, kuri uzticas tikai saviem instinktiem darbu izvēlē. Nav jau tā, ka visas e-grāmatas tiek slavētas, nebūt ne, ir arī vilšanās par saturu vai rakstības stilu, taču tā var būt arī grāmatnīcā vai bibliotēkā.
E-grāmatu lasīšana ir atrisinājusi arī dzīves telpas pārpildīšanas jautājumu. Manuprāt, tā ir daudzu grāmatatkarīgo problēma, ka mūsu mājvietas nav piepūšamas atrakcijas vai Visuma iedīglis, kas plešas un plešas līdz ar iegādāto mantu daudzumu. Nebūšu vienīgā, kas atzīsies, ka reizēm esmu pirkusi grāmatas, kas plauktā nelasītas ir stāvējušas ilgāku laiku, pat gadiem. Impulsīvi pirkumi, atlaižu ķērieni vai darbi, kas ierindojas kategorijās "reiz palasīšu" vai "varbūt noderēs". Putekļu uzkrājējas. Ja vien lasītājs nav aktīvs grāmatu mainītājs, dāvinātājs, pārdevējs vai citādi "likvidētājs", un es tāda neesmu, tad i visi grāmatplaukti, i gultapakšas reiz var būt pārpildītas. E-grāmatas man šo problēmu ir atrisinājušas. Ne man putekļi jātrauc no "The House on Mango Street", ne no "Es esmu Svētceļnieks" (šīs ir divas e-grāmatas, kas sacenšas par manu uzmanību šobrīd).
 |
Tiesa, pastāv bažas, ka pēc gadiem pēcteči un vēsturnieki brīnīsies, ka 21. gadsimtā ir dzīvojuši teju vai analfabēti, jo digitālais mantojums, protams, nav salīdzināms ar Dainu skapja bagātībām. Citiem vārdiem sakot, drukātajiem izdevumiem ir lielāka varbūtība "izdzīvot" un tapt analizētiem arī pēc gadsimtiem, jo tehnoloģiju superātrā attīstība nevar garantēt šābrīža e-formāta dzīvotspēju.
Kas mani vedināja tieši šobrīd izklāstīt savu atkarību no e-grāmatām? Pirms dažām dienām teju ar dažu minūšu intervālu e-grāmatu jautājums man raisīja gan skumjas, gan prieku. 2015. gada sākumā šajā Kursors.lv publicētajā rakstā iezīmēju situāciju e-grāmatu tirgū mūsu valstī, tostarp arī lasītāju paradumus. Vairāk nekā divus gadus vēlāk varu apgalvot, ka situācija radikāli nav mainījusies, jo vien neskaitām to, ka šobrīd Zvaigzne ABC ir vairāk nekā 1400 dažādu e-grāmatu mājaslapā un ap 400 izdevumu arī Apple iBooks lietotnē. Skumjas radās pārdomājot, kāpēc mūsu sabiedrība, kura internetu patērē lielos apjomos, mīl skatīties video savās glāstvirsmās un pasūtīt jaunus bikšturus ar pieskaņotu mutautiņu ar pāris klikšķiem no eBay, tikpat aktīvi neizmanto e-grāmatu sniegtās priekšrocības. Vai varam iedomāties mūsdienu jaunieti, vidusskolēnu, kurš nepārzinātu skatītākos, interesantākos, neparastākos, stulbākos utt. video, kas pieejami YouTube? Un tagad šim pašam jaunietim pajautāsim, vai viņš/viņa zina, kā e-formātā lasīt to pašu kulta romānu "Sindera"? Marta nogalē kādā bibliotēkā no apmēram 30 klātesošajiem jauniešiem interesi par e-grāmatām izrādīja viena meitene. Nē, tas nebūt nav tāpēc, ka jaunieši visu zinātu par e-grāmatām, to atrašanu, lasīšanas iespējām. Gluži pretēji! No kātesošajiem jauniešiem neviens nebija lasījis e-grāmatas, neviens nezināja, kur tās atrast un iegādāties, neviens nezināja, kur un kā tās lasīt. Joprojām varu apgalvot, ka latviešu valodā lasošo e-grāmatu fanu pulks ir stabils un nemainīgs. Kas reiz ir sākuši, lasa un gaida jaunumus. Tehnoloģiju pieejamība nav radījusi tīģerlēcienu e-grāmatu virzienā.
Taču šo iegrimšanu apcerīgā noskaņojumā pārtrauca kādas e-grāmatu lasītājas publiskie atzinības vārdi par to, ka ārzemēs dzivojošiem latviešiem e-grāmatas sniedz iespēju ar tiem pašiem pāris klikšķiem iegūt jaunāko lasāmvielu neatkarīgi no atrašanās vietas. "You made my day!" - tā man gribējās iekliegties! Cik maz ir vajadzīgs cilvēkam, kai saprastu, ka šis teju uz hobija robežas esošais darbs, kādam ir patiešām nozīmīgs, vajadzīgs un savukārt arī sniedz prieku!
Pirms mēneša, atbildot uz drauga "Tu jau tikai par grāmatām raksti!", es teicu: "Tāds ir mans darbs." Es dzīvoju grāmatās. Es dzīvoju digitālā pasaulē. Es patiešām esmu atkarīga no grāmatām, no lasīšanas, no citu dzīvju izdzīvošanas, no slepkavību minēšanas (šorīt brokastmaizi sildīju kopā ar jau minēto "Es esmu Svētceļnieks"), no līdzjušanas šķirtajiem un laimīgajiem, taisnajiem un ļaunajiem, kaķiem un pelēm.
Ak, nelieciet man atbildēt uz jautājumu "Kuru grāmatu tu ņemtu līdzi uz neapdzīvotas salas?"! Lasītprieks un iespēja izvēlēties, ko, kā un kur lasīt, ir viena no manas brīvības izpausmēm.
P.S. Bilžuki ir no American Book Expo Čikāgā, kuru joprojām atceros kā lielisku 2016. gada piedzīvojumu. Zīmētājs ir Deivs Pilkijs, lieliskā Dogmena autors.
Komentāri
Ierakstīt komentāru