Lasīšanas izaicinājuma ceturksnis

Pie E. Hemingveja mājas Čikāgā

Mans 2017. gada lasīšanas izaicinājuma plāns nekādā ziņā nav apstājies, taču bloga ierakstu funkciju lielā mērā ir pārņēmis Goodreads, kurā uzrakstu kādu nelielu atsauksmi par teju vai katru no izlasītajiem darbiem, un tādu nebūt nav maz. Slikta man skaitās tā nedēļa, kad neesmu izlasījusi nevienu grāmatu, taču jāsaka, ka tādas nedēļas gadās ļoti, ļoti reti, jo pārsvarā katru nedēļu izlasu 2-3 jaunus darbus, kas, protams, ir dažādos apjomos. Tiesa, gribu padalīties arī nedaudz plašāk par sev izvirzīto lasīšanas izaicinājumu, tāpēc šajā rakstā atskatīšos un pēdējo trīs mēnešu paveikto.

Jūlijam izlozētā lapiņa paredzēja, ka jāizlasa kāds Čikāgā dzīvojoša autora darbs. Kad 2016. gada maijā sanāca nokļūt patiešām lieliskajā megapolē Čikāgā American Book Expo pasākumu ietvaros, viena no vietām, kuru apmeklējām, bija Oukpārka ar visnotaļ atšķirīgo pilsētvidi, proti, bezgala glītām un atšķirīgām privātmājām un plašu zaļo zonu gluži kā Rīgas Mežaparkā. Oukparkā ir arī viena no ASV slavenākā rakstnieka Ernesta Hemingveja muzejs, kā arī viņa dzimtā māja, kuras fonā visi steidzām papozēt. Atceroties patīkamo braucienu, tā vien roka gribēja sniegties pēc kāda no Hemingveja darbiem, taču pati sev pateicu skaļu "Stop!" un izvēlējos pagūglēt, kādi vēl rakstnieki ir saistīti ar Čikāgu.

Nemaz tik ilgi nebija jādomā, lai izšķirtos par Sandras Cisnero (Sandra Cisneros) darbu "The House on Mango Street" (lasīta e-formātā iBooks). Nē, es nebiju ar šīs rakstnieces darbiem pazīstama, lai gan iepriekš biju viņas vārdu dzirdējusi. Lūdzu, ja vien lasiet grāmatas angļu valodā, tad droši iepazīstieties arī ar šīs rakstnieces veikumu! Man ļoti patika formāts, kādā autore veido savu vēstījumu, proti, grāmatā ietverti nelieli atmiņu uzplaiksnījumi, kas ir kā kaleidoskopa mozaīkas fragmenti. Katrs mazais stāstiņš veido lielo kopbildi par dzīvi diezgan nabadzīgā rajonā, mājām, kas nekad nav īstās mājas, notikumiem uz ielas, kas maina attiecības un liek pieaugt galvenajai varonei Esperanzai. 

Ne mazāk atzinīgus vārdus varu veltīt grāmatai, kuru izlasīju augustā. Lasīšanas izaicinājuma noteikumi paredzēja, ka jāizlasa kāda Krievijā dzīvojoša autora darbs, un tā nu ķēros klāt Janas Vagneres grāmatai "Vongezers". Lai gan mani nekādā veidā nevarētu nosaukt par apokalipses darbu cienītāju, es burtiski "pielipu" šai grāmatai. Jā, tas ir trilleris, jā, tā ir patiešām bailīga grāmata, ja iedomājamies, ka katru gadu tiekam biedēti ar gripas pandēmiju, kas varot izcelties kuru katru brīdi, jo gluži vienkārši pandēmijas nav bijis sen, bet reiz tādam brīdim ir jāpienāk. Atmetot šo fonu, mani grāmatā vairāk saistīja varoņu psiholoģija, attiecības, spēja mobilizēties, piedot, saprasties, rast risinājumus un šādu spēju trūkums, akla pakļaušanās. Kā veidojas attiecības, kad kopā ir jāsadzīvo dažādu raksturu cilvēkiem? Ko mēs mīlam? Vai bijušās attiecības drīkst aizēnot pašreizējos notikumus? Arī šis ir darbs, kuru nebaidos ieteikt izlasīt citiem.

Savukārt septembrī lasīšanas izaicinājumā bija noteikts, ka jāizlasa kāds salkans dāmu romāns. Lūk, šis ir tas darbu formāts, kas mani tā īsti nemaz nesaista. Lai nebūtu tā, ka nemaz pat nemēģinu iedziļināties, cik sacukurota var būt romāna varoņu dzīve, veicu nelielu izpēti un izvēlējos tādu darbu, kas vismaz ir pabijs The New York Times dižpārdokļu sarakstos, un tā nu manās rokās nonāca Emīlijas Gifinas romāns "Dzīves līkloči" (angliski par autori un darbu var palasīt šeit). Sākums bija visnotaļ cerīgs, es tiešām visā nopietnībā ķēros klāt darba lasīšanai. Taču... Šis ir viens no tiem retajiem gadījumiem, kad es sevi nemoku, ja man grāmata nesagādā prieku, ja nevēlos uzzināt, kā notikumi risināsies tālāk, ja man nav pārdomu brīži par izlasīto, un tā nu pie 130. lappuses es Gifinas varoņiem pateicu skaļu "Uz neredzēšanos!". Kas tad bija noticis šajā 1/3 grāmatas teksta, ko tomēr izlasīju? Pirms 15 gadiem ģimene ir piedzīvojusi traģēdiju, ir aizgājis bojā dēls, topošais ārsts, uz kuru visi liek lielas cerības. Māsas, kuras nu ir tuvāk 40 gadu slieksnim, dzīvo atšķirīgas dzīves; katrai ir savi noslēpumi. Brāļa nāves gadadiena nenovēršami tuvojas, un ar to saistītie notikumi ieviesīs pārmaiņas arī šajā dzimtā - tas nu ir skaidrāks par skaidru. Kāpēc tad es tomēr darbu neizlasīju līdz beigām? Manuprāt, Emīlija Gifina ir "stiepto stāstu" stāstniece. Ja Cisnero vienā no savām miniatūrām tieši uzsver, ka stāstam ir jābūt tik garam, lai to varētu izlasīt ikviens bez piepūles, tad Gifina savu stāstu pūš kā košļājamo gumiju, bet skaļais "plaukšķ!" tā arī nav sadzirdams. Gifinai nav dinamikas, nav stāstu spriedzes, lai lasītāja uzmanību turētu neatslābstošā sasprindzinājumā un vēlmē uzzināt, kā tad viss beidzas. Lūk, tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc nespēju grāmatu izlasīt līdz beigām. Un jā, es tomēr zinu, ka grāmatai ir laimīgās beigas. :)

Taču ir jau oktobra vidus. Pēc plāna man būtu jālasa grāmata ar violetu elementu uz vāka. Es tādu pat bibliotēkā atradu, taču esmu nolēmusi, ka novembrī paredzētā debijas darba lasīšana pārceļas mēnesi ātrāk, proti, oktobrī jau esmu izlasījusi trīs debijas darbus, tāpēc par tiem būs atskaite oktobrī, bet novembrī būs laiks violetā elementa grāmatai. Lasīšanas izaicinājums tomēr ir kaut kas ļoti foršs, jo liek paskatīties uz grāmatām kaut nedaudz citādāk, un es zinu, ka kaut ko līdzīgu turpināšu arī nākamgad.