Kā jau minēju atskaitē par oktobra lasīšanas izaicinājumu, tad praktisku apsvērumu dēļ samainīju vietām debijas darba lasīšanu ar violetā elementa meklējumiem uz grāmatas vāka. Ar šādas grāmatas izvēli veicās ļoti raiti, jo uzreiz, ieraugot Elizabetes Gilbertas darba "Lielā Burvība" vāku, biju nolēmusi iepazīties ar šo e-grāmatu. Atzīšos, ka iepriekš biju lasījusi Gilbertas darbu "Visu lietu nozīme", bet viņas slavenāko un latviski tulkoto grāmatu "Ēd, lūdzies, mīli" nebiju. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, pateikšu, ka "Lielajā Burvībā" uzzināju, kā radās sižets "Visu lietu nozīmei", bet "Ēd, lūdzies, mīli" tika pieminēts itin bieži.
Tātad Elizabetes Gilbertas darbs "Lielā Burvība" bija viena no tām grāmatām, kas mani piesaistīja tieši vāka noformējuma ziņā. Piekrītu, ka violetu elementu var meklēt dažādos veidos, un es pati iepriekš biju iedomājusies, ka tas noteikti būs kāds reāls, priekšmetisks objekts violetā krāsā, piemēram, puķe vai kleita, kas piesaistīs manu uzmanību. Lūk, tā nu apgāzu savus pieņēmumus!
Otrkārt, izvēlēties tieši šo darbu mani iedrošināja darba anotācija. Kad ik pa brīdim ikdienas darbos jūtos pagalam "izspiesta", meklēju rakstus un grāmatas, kas varētu uzmundrināt, iedvesmot, atjaunot enerģijas līmeņus vai vienkārši atgādināt, ka viss notiekošais ir pavisam normāls. Elizabetes Gilbertas darba apakšvirsraksts, proti, "Drosme dzīvot radoši", vedināja cerēt, ka kārtējā "iztukšīša" periodā varētu saņemt dažu labu atbildi uz saviem jautājumiem.
Ak, un kas ir pirmais, ko es nejauši uzšķiru savā e-grāmatā? "Tas, ko cilvēks dara mīlestības dēļ, viņš darīs jebkurā gadījumā," tā raksta Gilberta. O, bravo, rakstniec! Šī ir doma, kuru pati vienmēr esmu skandinājusi, tas ir, ikviens no mums var justies apmierināts un sevi piepildījis tikai tādā darbā, kuru viņš mīl (lūdzu, valodnieki, es zinu, ka iebildīsiet, ka darbu nevar mīlēt, un grāmatas arī nevar mīlēt, bet kā citādi izteikt šo sajūtu?). Kas tad ir tas, ko mīl pati Gilberta un par ko viņa raksta šajā darbā?
"Lielajā Burvībā" Elizabete Gilberta ļoti īsās, konspektīvās nodaļās dalās savās pārdomās, kā neatkāpties no savām iecerēm, ticēt saviem mērķiem, pilnveidoties, min, kad ir vērts ideju palaist "citā dzīvē", bet kad metodiski "noķert iedvesmu aiz astes" un soli pa solim to realizēt. Autore katru atziņu pamato ar savas dzīves pieredzi. Viņa diezgan agri ir apzinājusies, ka vēlas kļūt par rakstnieci, taču ilgi saņēmusi savu stāstu noraidījumus. Pat tad, kad parādījušās pirmās publikācijas, pirmās izdotās grāmatas, Gilberta turpinājusi strādāt algotu darbu, un tā tas esot bijis līdz pat "Ēd, lūdzies, mīli" panākumiem.
Jāatzīstas, ka īstais klikšķis manās attiecībās ar "Lielo Burvību" notika apmēram trešdaļu līdz grāmatas beigām, kas Gilberta sāka klāstīt savus uzskatus par perfekcionismu un tieši sievietēm kā lielākajām perfekcijas upurēm. Autore raksta: "Vispirmām kārtām jāaizmirst par perfektumu. Mums nav laika sasniegt pilnību. Turklāt pilnība ir nesasniedzama: tas ir mīts, slazds un vāveres ritenis, kas dzen nāvē." Skarbi, vai ne? Taču patiesi, jo ne viens vien vēlamies vēl vienu soli, vēl vienu minūti, vēl vienu ideju, kas šķietami nodrošinās pilnību, lai gan nereti visideālākās idejas nesniedz gaidīto, vien vilšanās sajūtu un pašpārmetumus. Gilberta ir pat vēl skarbāka, sakot: "Perfekcionisms kavē cilvēku pabeigt iesākto darbu, jā, taču nereti ir vēl ļaunāk: tas kavē cilvēku iesākt darbu." Autores viedoklis par perfekcionismu ir arī šāds: "Manuprāt, perfekcionisms ir īpaši izsmalcināta, daiļi aizplīvurota baiļu versija. Manuprāt, perfekcionisms ir smalkās augstpapēžu kurpēs un ūdeļādas kažokā tērpusies dāma, kas izliekas eleganta, kaut gan īstenībā jūtas pārbiedēta." Nu, vai tiešām katrs kaut reizi dzīvē neesam šādi jutušies? No sīkiem ikdienas darbiņiem un tiešajiem pienākumiem līdz jaunām idejām un globāliem projektiem - ik pa reizi prātā mums iezib doma "bet vai šādi izdosies?", "vai būs gana labi?", "vai spēsim piesaistīt jaunos klientus?", "ko par šo domās X, Y, Z?" un vēl, un vēl. Ha, tieši tādas mēdz būt domas, kas kādreiz izšaujas cauri manam prātam, tāpēc lieliski, ka Gilbertai ir drosme iebakstīt mums acī šo skabargu.
Elizabetes Gilbertas grāmata "Lielā Burvība" atstāj dīvainu pēcgaršu. Tā šķiet kā gara jo gara eseja, un dažbrīd ir pamatota vēlme, lai rakstniece būtu izteikusies koncentrētāk, īsāk, neatkārtojot vienu vai otru domu tik bieži. Daļēju atbildi uz šo sajūtu, kas pavada visa darba garumā, var atrast sadaļā, ko lasa vien retais lasītājs, proti, grāmatas beigās ievietotajā pateicību sadaļā Gilberta atzīst, ka šīs grāmatas veidolā ir arī divas viņas TED uzstāšanās. Tomēr Elizabete Gilberta ar darbu "Lielā Burvība" saņem no manis četras zvaigznītes piecu zvaigznīšu skalā, jo grāmata ir viegli uzrakstīta un tā patiešām var noderēt, kad "deguns velkas pa zemi". Atklāju vēl vienu e-grāmatas priekšrocību, jo pie iekrāsotajiem domu graudiem tieku zibenīgi, kad vien jūtu pārāk stipru gravitācijas spēku. Arī tāda ir e-grāmatu lielā burvība :)
Komentāri
Ierakstīt komentāru