Pāriet uz galveno saturu

Decembris Āfrikas noskaņās

Tuvojoties gada izskaņai, ir pavisam noteikti skaidrs, ka 2017. gads ir bijis pirmais gads, kad esmu kaut ko apņēmusies veikt un to arī ir sanācis īstenot. Tiesa, šī ir bijusi patīkamā apņemšanās, nevis sevis mocīšana ar tādiem tekstiem kā "apņemos vairāk sportot", "apņemos mazāk ēst saldumus" vai "apņemos vienmēr likties gulēt ar smaidu", kas, protams, nebūt nav peļamas apņemšanās. Mana 2017. gada apņemšanās bija lasīšanas izaicinājums pašai sev, kurā katru mēnesi vajadzēja izlasīt kādu darbu, kuru citkārt (iespējams!) būtu ignorējusi. Kāds gan varētu iebilst, ka lasīšanas izaicinājums arī var izvērsties par sevis mocīšanas pasākumu, taču pēc divpadsmitā mēneša varu apgalvot, ka man pašai bija ārkārtīgi interesanti iepazīt ko jaunu, turklāt es zinu, ka nākamgad šo tradīciju turpināšu. 

Neliela atkāpe.
Ar lielu prieku varu paziņot, ka decembris izvērtās par vispārsteidzošāko lasīšanas mēnesi, jo iepazinu divas Āfrikas rakstnieku e-grāmatas. Pieļauju, ka šajā brīdī lasošajiem sejā parādās divu veidu grimases: vieniem būtu ieinteresēts skats, bet otrajiem vārdos neizteikts jautājums "Vai tad Āfrikā kāds arī raksta?". Lūk, tieši tāpēc man ļoti patika lasīšanas izaicinājums, jo arī es - un te man kā filologam pat ir kauns to atzīt! - brīvprātīgi līdz šim nebiju interesējusies par to, kas notiek Āfrikas valstu rakstniecībā, no kurām valstīm ir vairāk tulkoto darbu angļu valodā, vai Āfrikas valstu rakstnieku darbi vispār ir godalgoti un starptautiski pazīstami. Mani stereotipiskie pieņēmumi no iepriekšējās lasīšanas pieredzes vedināja domāt, ka Āfrika ir tikai kaut kas hemingvejisko medību aprakstu stilā vai Džeralda Darela piedzīvojumu grāmatas, kas uzbūra eksotiskos Āfrikas skatus un mīlestību pret dzīvniekiem. 

Tātad pirmais solis bija vispār veikt izpēti, kas tad šobrīd atrodams par Āfrikas valstu literatūru angļu valodā. Tā kā vēlējos iepazīties ar 21. gadsimta rakstniekiem, tad izlaidu tādu sarakstu kā "20. gadsimta 100 labākās grāmatas", tā vietā lasot, piemēram, The New York Times rakstu par Āfrikas rakstniecības jauno vilni un Literary Hub ieteikumus. Tieši šis raksts ar gana detalizēto piedāvājumu šķita interesants, lai katra minētā rakstnieka portretu un rokrakstu papētītu padziļināti, līdz izvēlējos izlasīt Tendai Huchu darbu "The Maestro, the Magistrate & the Mathematician" un Jowhor Ile grāmatu "And After Many Days". Ļoti nopriecājos, ka 21. gadsimta tehnoloģijas ļauj ne tikai uzzināt, kas būtu jālasa, bet arī ar pāris klikšķiem glāstvirsmā saņemt abas e-grāmatas no iBooks. Starp citu, par "And After Many Days" ir recenzija arī The New York Times, ko var izlasīt šeit

Un nu - kā man veicās ar lasīšanu.
Ak, ja vien pasaulē nebūtu tik maz latviski lasošie, cik nu mēs esam! Es patiešām gribētu, lai gan Huchu, gan Ile darbi tiktu tulkoti latviski un ar tiem varētu iepazīties ne tikai svešvalodās lasošie, taču ļoti labi saprotu, ka šādai vēlmei nav racionālā finansiālā pamatojuma tapt piepildītai. Mani nudien patīkami pārsteidza abu rakstnieku veikums.

Vispirms es lasīju Huchu darbu "The Maestro, the Magistrate & the Mathematician", un jāsaka, ka šis man arī aizrāva vairāk nekā spalvasbrāļa Ile rakstītais. Huchu darbā notikumi norisinās Lielbritānijā (konkrēti Edinburgā) āfrikāņu kopienā, kas patiesībā ir ļoti raiba: studenti, slepenie aģenti, dīkdieņi, izbijuši veiksmīgi juristi, kas jaunajā mītnes zemē ir spiesti apkopt vecos ļaudis, sevis meklējumos esošie vai brīvās Eiropas baudas alkstošie jaunieši. Huchu parāda šo dažādo ļaužu ciešās saites, izmisumu, cerības, taču tas tiek attēlots vienlaikus ar humoru un traģisku ironiju. Autors ir asprātīgs, labs vērotājs un šķiet teju vai izdzīvojam katra varoņa dzīvi. Viņš neaizmirst norādīt, kā emigrējušo Zimbabves vecāku bērnu runā parādās skotu izloksne, kā mainās personu uzrunas formas un kāda ir reklāmu un populārās kultūras ietekme ("He moisturizes, using L'Oreal for men, because he's worth it." vai "I need to trim a few punds off the belly, he thought. Back home a pot of belly was something to be admired, a sign of wealth and good living."). Caur raibo varoņu pulciņu Huchu vēsta gan par zaudētajām tradīcijām, gan ilgām pēc mājām, gan Zimbabvē valdošo ekonomisko un politisko situāciju ("I want to learn to cook Zimbabwean. What type of food do people eat out there?" "Usually nothing... Didn't you watch the news?" ir dialogs starp Faraju, doktorantūras studentu, un viņa draudzeni Steisiju). 

Huchu stāsts ir ļoti neparasts ne tikai varoņu dēļ, bet arī sižeta attīstības dēļ. Ik lappusē ir virzība, sasprindzinājums, vārdos nojaušams, ka trīs galvenie varoņi beigās būs ļoti cieši saistīti, taču galarezultāts ir negaidīts. Grāmatu izlasot, gribas to ņemt un sākt lasīt vēlreiz, jo šķiet, ka kaut kas būtisks ir palaists garām, ka šāds atrisinājums gluži vienkārši nav iespējams, vai arī autors ir iecerējis darbam turpinājumu (nē, tā diemžēl nav taisnība). Darbs, kas pēc izlasīšanas atstāja pārdomas, un tieši tādi man arī ļoti patīk. 

Savukārt Jowhor Ile darbs "And After Many Days" darbība norisinās Nigērijā. Stāsts aizsākas ar 1995. gadu, kad pārtikušā trīs bērnu ģimenē pazūd 17-gadīgais vecākais dēls Pauls. Ile caur ģimenes traģēdiju, kas viennozīmīgi atstāj neizdzēšamas pēdas ikviena ģimenes locekļa dzīvē, raksta par valsts politiskās elites korumpētību, policijas visatļautību, uzņēmēju varu pār vietējiem iedzīvotājiem un viņu tradīcijām, ārzemnieku nolaupīšanām un izpirkumu maksām. Šis vēstījums ir rāmāks, bez negaidītiem pavērsieniem, ja vien par tādu nevar saukt Paula nāves iemesla atklāšanu desmit gadus pēc notikušā. Noteikti arī Ile sarakstītais darbs ir uzmanības vērts.

Jā, tieši decembris ar šiem diviem Āfrikas mūsdienu literatūras darbiem mani visvairāk iepriecināja šīgada lasīšanas izaicinājumā. Man noteikti ir radusies interese vēl vairāk iepazīt šī kontinenta rakstnieku paveikto, un viens no darbiem, kuru ceru izlasīt jau nākamgad, būs Petina Gappah "The Book of Memory", kas vēsta par kādas sieviešu cietumā ieslodzītās dzīvi. 

Un es pavisam noteikti zinu, ka Vecgada vakarā ar ģimenes palīdzību sagādāšu sev jauno 2018. gada lasīšanas izaicinājumu. Lai visiem jauki lasīšanas piedzīvojumi! 

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas

Brīvdienas Parīzē I: iemīlēšanās un divi (negaidīti) atklājumi

Kad Latviju pārņēmis pirmais sniega trakums, tad nepielūdzami saproti, ka nu gan ir dedlains , lai tiem draugiem, kas klātienē nav dzirdējuši Parīzes stāstus, tos beidzot piegādātu virtuāli. Tātad stāsts ir par Parīzi rudens brīvlaikā, kad Rīgā jau āvām rudens zābakus un tuntuļojāmies mēteļos, bet Parīzē par spīti lietum un stipram vējam vēl izdevās noķert arī +20 grādus un laisku sauļošanos Tilerī dārzos. Lūgtum, gremdējamies atmiņās par pirmo dienu Parīzē, kas nāca arī ar diviem gana negaidītiem atklājumiem.