Pagājušajās brīvdienās pieķēru sevi domājam, ka ilgstoša slimošana patiesībā arī prasa nemitīgu plānošanu un dienas režīmu. Vismaz manā kājas ārstēšanas procesā viss šķiet sadalīts laika nogriežņos. Šodiena, 12. augusts, ir šāda viena nogriežņa atzīme, jo tieši pirms mēneša atsāku kājas vingrināšanas nodarbības fizioterapeites uzraudzībā. Šis nu būtu gana nozīmīgs brīdis, lai es atkal atskaitītos, kas notiek manā ikdienā.
Īsumā - es jūtos kā dadzis. Vismaz kā hibrīddadzis. Paskatieties! Dadži taču ir visnotaļ skaisti, vai ne? Pie lauku sētām tā vien gribas apstāties un papriecāties, vai ne? Lūk, man arī tā ir! Tā vien gribas būt priecīgai par ikdienu, jo kad vēl es varēšu lasīt tik daudz grāmatu? Sēdēt gultā, ja tā ir ērtāk? Un tad ir dienas, kad dadzis ir pagalam īgns, durstīgs un gadās uz takas, kur jāiet basām kājām, un tā es jūtos tajās dienās, kad nekas vairs nešķiet labi. Es nebūt nečīkstu, tikai ikdienu redzu nedaudz citādāk.
 |
| Nu re, visas sēdvietas izpirktas! |
Manas vingrošanas nodarbības joprojām notiek guļus stāvoklī uz kušetes, tāpēc nodarbību pierakstu ziņā es nevaru izvēlēties jebkuru laiku, ko man iegribētos. Katru reizi stundu garajā nodarbībā mana lieliskā fizioterapeite pacietīgi maina lielākas un mazākas bumbas, šaurākas un platākas lentas un gumijas, liek pēdu stumt šādi un grozīt tādi. Patiesību sakot, pašās jūlija beigās divās nodarbībās man atļāva arī brītiņu pastaigāt pa gumijotu paklājiņu, taču tas nebeidzās īsti labi, tāpēc esmu atpakaļ guļus pozīcijā. Patiesību sakot, man atkal ir aizliegums pēdu kustināt pa labi un kreisi, jo sāpes ir saasinājušās, tāpēc drīkstu tikai ar pēdu spiest mīkstu bumbu uz priekšu vai vilkt platu gumiju ar pēdas virspusi uz augšu. Taču es nudien apbrīnoju, cik ātri paiet stunda ar šķietami niecīgiem vingrinājumiem pareizā profesionāļa vadībā, kurš nemitīgi uzmana, vai viss ir kārtībā.
 |
| Stāsti laika logos |
Pēc ārsta norādījumiem, balstoties ar kruķi vienā pusē un vīra roku otrā pusē, esmu bijusi dižstaigātāja gan pa ieteikto "nelīdzeno virsmu" a la jūrmalas smiltis, gan pa vietējo parku ar smalkakmeņu klājumu. Par šo visu man arī ir dalītas jūtas. Jā, man gribas iet ārā, vienkārši nenormāli gribas iet ārā un staigāt! Bet tad uznāk sāpe un bēda par to. Tiesa, brīvdabā es iejūtos darba atmosfērā, lai... gatavotu e-grāmatu bilžukus. Tā nu uz vīra jautājumu "Mēs ejam ārā pastaigāties vai tu ej strādāt?" man sanāk kaut ko noņurdēt līdzīgu kaķa šķavām.
Mēnesis mazliet lielākas kustēšanās ir ļoti daudz iemācījis gan no praktiskā izdzīvošanas, gan no cilvēkstudiju viedokļa. Pirmais likums, ko iemācījos teju vai desmit sekunžu laikā, ir nekad nespert soli, ja rokās ir mobilais telefons. Ja vajag ko uzrakstīt, tad ir jāstāv. Ja vajag kādam atbildēt, ir jāstāv. Ne soli, ja skats ir pievērsts kam citam, jo ejot ir jāskatās uz katru sperto soli. Rīgas ietves ir pārbaudījums, nenoliegšu. Taču man ar visu kruķi ir sanācis uz gājēju pārejas pašā Rīgas centrā - pie Operas - sastapties arī ar ļoti nepacietīgu automašīnu, lai gan mana kolēģe vienā balsī ar vīru apgalvoja, ka nekur nav jāsteidzas, ka mašīnas mani redz un jāiet mierīgi. Vispār jau tādā brīdī palika pagalam čābīgi, redzot, kā nebūt ne glaunā auto vadītājs vēl uzgāzē, lai liktu justies neveiklāk, un, ticiet man, cilvēks pat ar vienu kruķi, šķērsojot ielu pie zaļās gaismas, ne tikai uz pārejas, jūtas kā lieks elements sava lēnīguma dēļ. Bez ironijas varu teikt, ka esmu aizdomājusies par to, ka autovadītāju kursos gluži tāpat kā pirmās neatliekamās palīdzības sniegšana un lelles elpināšana būtu jāievieš obligātā 15 minūšu pastaiga ar kruķiem vai ratiņkrēslā, lai kādā smadzeņu rievā aizķertos doma, ka reizēm mēdz būt cilvēki, kuri ir spiesti būt ielās, bet pārvietojas lēnāk nekā gliemeži.
 |
| Jā, mums pieder debesis! |
Tieši tāpat mans novērojums ir tāds, ka vidēja gadagājuma sieviete ar kruķi nav pietiekams iemesls, lai sabiedriskajā transportā piedāvātu apsēsties. Varbūt pēc gadiem 20-30, tā ka jāpaciešas mazliet. Tad pierē būs vairāk grumbu un bargāks skats, jo šobrīd zemu nolaistie vīru skati ortozi tā arī neatpazīst, jo kruķis rokā taču var būt vienkārši modernās raganas slotaskātam līdzīgais atribūts. Jā, joprojām esmu pateicīga vīra darbavietai, kas ļauj ievērot brīvu darba režīmu, lai man slotaskāta vietā pārvietošanās notiktu ar automašīnu.
Vēl es zinu, ka pat vēsa vasara ir labākais slimošanas gadalaiks, jo atkrīt paunošanās. Tiesa, es ļoti novērtēju ērtu apģērbu ar kabatām, jo pat tās dažas reizes, kad ir nācies izmantot trolejbusu, e-talons kabatā izrādījās pareizā taktika. Tieši tikpat labs izgudrojums ir mugursoma, kas rada lielāku brīvības sajūtu, lai gan tā mēdz būt arī pasmaga, turklāt sabiedriskajā transportā ar to ir grūti tuntuļoties. Rudentiņ, es zinu, ka esi bagāts vīrs, taču, lūdzu, nenāc vēl, ļauj atgūt manai kājai staigātspēju pirms jāslidinās dubļos!
Un es zinu, ka šovasar mūsmāju pagalmā bērni, kurus vecāki ir piespieduši iziet ārā, rotaļājas ar iPhone, jo itin bieži atskan "Siri, what is...?". Tāds, lūk, ir šībrīža pagalma mantojums... Bet es turu īkšķus, lai nav jāmeklē ārsta dotā lapiņa ar e-pastu, kurā nāktos noskaidrot, kas sāpju skalā skaitās brīdis, kad jādodas ārkārtas vizītē. Es gribu vēl izturēt.
Turinājums sekos pēc kāda cita laika nogriežņa.