Ziniet, šodien es pusdienās vārīju zupu. Dārzeņu zupu. Nu, jūs jau saprotiet, tādu vieglu un diētisku paēdienu. Aha, veģetāru dārzeņu zupu. Un tad vienā brīdī es skaļi iekliedzos. Nē, nē, es mājās biju viena pati. Pilnīgi viena pati. Virtuvē ar to dārzeņu zupu. Bet es patiešām iekliedzos, jo tajā dārzeņu zupā, ko es vārīju, es ieraudzīju, ka vārās arī KAROTE. Pavisam īsta metāla vai kāda nu materiāla zupas karote. Un nē, es neatceros, ka es šajā zupā būtu ielikusi vārīties karoti. Jā, es atzīstos, ka zupas vārīšanas brīdī es multitāskoju. Ko es darīju? Nu, čatoju ar kolēģi par literatūru. Nu jā, mēs ilgi čatojām. Jā, un es vārīju arī zupu. Jā, pareizi, mēs par literatūru sarunājāmies visnotaļ aizraujoši, it kā būtu klātienē, tas tiesa, jo kā tad vispār par literatūru var runāt mierīgi, ja jāskaita, cik no Dainas Avotiņas romānā "Kad lausks cērt" dzimušajiem 16 mazuļiem (10 zēniem un 6 meitenēm vai arī otrādāk) izdzīvoja līdz daudzmaz uzskaitāmam vecumam. Izrādās, ka 12 sasniedza vecumu, kad varēja arī kādu darbu likt darīt. Par dzeju arī diskutējām, kā nu ne. Nu ja, bet tā karote zupā! Nezinu, nudien nezinu, kā tā tur gadījās... Bet mans mazais tīnis ir sācis studēt psiholoģiju, tāpēc vakardien mēs runājām par tādu tematu kā "izmainīts apziņas stāvoklis", un tad nu es pieņemu, ka literatūra kopā ar zupas vārīšanu arī ir radījusi "izmainītu apziņas stāvokli". Kas sekoja tālāk?
Tālāk es nolēmu uzrakstīt dažas patiesi notikušas sarunas par literatūru. Vai arī tās būtu varējušas notikt. Nu, piemēram, iedomājieties sava novada centrālās bibliotēkas grāmatmīļu klubiņa ikmēneša tikšanos. Vai satikšanos pāris kaislīgām lasītājām ciema bibliotēkā šaurā ejā starp diviem plauktiem. Tikpat labi šī satikšanās būtu varējusi būt kādā virtuālā vietā, piemēram, feisbukā (pag, mēs taču visi atzīstamies, ka draugos sen vairs neviens sīpolus neaudzē, vai ne?). Ā, nu vēl varbūt šis viss varētu notikt arī kādā lielveikalā pie piena produktu vitrīnām. Tātad vieta varētu būt jebkur, un katram lasītājam ir ļauts fantazēt, izvietot tēlus sev vēlamās pozās, mainīt dzimumus un visādi citādi rīkoties brīvi.
"Vai jums patīk lasīt?"
"Jā, man patiešām patīk lasīt. Es nespēju savu dzīvi iedomāties bez grāmatām. Tā ir īsta bagātība, kas mums ir dota. Ak, būtu tikai laika to visu izlasīt!"
"Jums patīk latviešu literatūra?"
"Fui, tur taču nekā normāla nav."
"Tad vai jums labāk patīk tulkotā literatūra?"
"Vai jūs tiešām domājat visas tās lubenes, ar kurām pilni plaukti? Nu nē, tas taču nav priekš manis! Visas tās beibes ar puķainajiem vākiem, nu kas tas par noformējumu, nekas neizceļas, viss ir vienāds."
"Bet vai jūs neizlasiet anotācijas, kas ir uz grāmatām?"
"Tos reklāmas tekstus? Tie taču ir galīgi garām! Nevienai grāmatai vēl nav gadījies, ka anotācija atbilstu saturam. Visur tikai rakstīts, ka ir bestsellers, bet iekšā ta satura nekāda."
"Varbūt jums patīk dzeja? Dzejai anotācijas nevajag."
"Nu nē, tur taču ir tikai vārdu savārstījums, neko nevar saprast. Saliek tik kaut kādas skaņas kopā, kaut kādus vārdus, ne pantmēri, ne pieturzīmes, nu pilnīgi nekā vairs nav."
"Varbūt tad sekojat līdzi tulkotajiem dzejas krājumiem?"
"Tulkotā dzeja? Kādas šausmas, to taču nevar iztulkot! Un vai tad tā ir dzeja, kas mums tagad te satulkota? Vai tad kuru katru skaļi izkliegtu sāpi tagad sauks par dzeju?"
"Labi, varbūt tad jūs lasāt tikai tulkotos romānus?"
"Latviski taču neko neizdod, tikai mēslus! Katrs jau tagad var parādīt, ka ir rakstnieks."
"Bet varbūt jūs tomēr lasāt godalgotos darbus, piemēram, kādu no Nobela prēmiju literatūrā ieguvušajiem autoriem?"
"Beidziet te mani smīdināt! Kam tā tāda vajadzīga? Man to pārgudro literatūru nevajag!"
"Tad varbūt jūs tomēr pievēršaties pašmāju literatūrai, piemēram, lasāt erotiskos dižpārdokļus?"
"Jūs mani par galīgi stulbu uzskatāt? Es neko tādu nelasu! Pietiek to drazu literatūrā!"
"Tad kādu literatūru jūs galu galā lasāt?"
"Nu man pietiek! Beidzam šo sarunu!"
Tā nu es palieku nezinot, ko lasa manas iztēles augļi. Bet stāsts par karoti, kuru pēkšņi atradu vārāmies dārzeņu zupā, ir patiess kā fakts, ka Zeme riņķo ap Sauli. Mana kolēģe var to apstiprināt. Jo mēs abas esam vienisprātis, ka tajos senajos laikos izdzīvojušie 12 bērni ir ļoti labs rādītājs.
P.S. Šo mīlīgo astoņkāji man pirms vairākiem gadiem uzzīmēja māksliniece Sandra Sabīne Jaundaldere. Astoņkāji esot ļoti gudri jūras mošķīši. Tad nu izvēlējos šo zīmējumu kā šī stāsta morāles vēstnesi, jo es patiešām vēlētos, lai mēs - lasošie un rakstošie - ne tikai aizstāvētu savas tiesības lasīt jebko un jebkur, bet līdz ar vārda brīvību kļūtu par mazliet nobriedušiem cilvēkiem un viedokļus spētu izteikt argumentēti un ar cieņpilnu attieksmi pret sevi, pret diskusiju dalībniekiem, pret lasošajiem, rakstošajiem un visādi citādi domājošajiem. Es piedāvāju šādu formulu: "Lai gan man X autora Y romāns/tulkojums/dzejolis nepatika, jo tajā bija ... (faktu kļūdas, burtu kļūdas, neizstrādāts sižets un jebkas cits, kas mums katram var nepatikt), es tomēr atzīstu, ka ... (un te nu varam uzskaitīt kaut to vienu vienīgo lietu, kas mums tomēr lika paņemt rokās un izlasīt konkrēto darbu/sacerējumu)." Kāpēc es vēlētos, lai šāda formula ieviestos saziņā? Jo es negribu otrreiz atklāt, ka dārzeņu zupā vāru arī karoti.
Komentāri
Ierakstīt komentāru