Pāriet uz galveno saturu

Grāmata par normālu dzīvi

Šķiet, ka latviešu literatūra pēdējos gados ir tā riktīgi sasparojusies, saviļņojusies un saradījusi labu lasāmvielu visdažādākajos žanros. Sacelt degunu gaisā un paziņot "es latviešus nelasu" nozīmē likt vienlīdzības zīmi ar teikumu "es vispār neinteresējos par literatūru", jo patiesībā kvalitatīvi darbi ir biruši kā no pārpilnības raga. Vai tā būtu Ingas Pizānes dzeja, Daces Vīgantes stāsti vai Gata Ezerkalna urķēšanās latviešu folklorā, izvēle ir plaša, ja vien lasītājs seko līdzi aktualitātēm. Mans 2019. gada nogales atklājums bija Gunitas Krilovas debijas romāns "Driftā tikai lēdijas", kas vienlaikus ir pārsteidzošs savā vienkāršībā un tiešumā, gan raisa smaidu, taču laikam visvairāk to iemīļoju, jo arī pēc izlasīšanas tas malās un malās manās domās, turklāt ne tāpēc, ka viena no galvenajām varonēm ir vārdā Sintija. Kas tad ir tas āķītis, kas mani nelaiž vaļā no driftējošo lēdiju stāsta? 


Lai nebūtu jāatkārto, kāda bija mana tūlītējā reakcija pēc Gunitas Krilovas romāna "Driftā tikai lēdijas izlasīšanas, šeit var apskatīt, ko par darbu ierakstīju Goodreads. Teju mēnesi vēlāk es teiktu to pašu, un tas savukārt liek man izrakstīties nedaudz plašāk. Ziniet, es būšu pavisam godīga, tāpēc, iespējams, pateikšu ko šokējošu vai vismaz negaidītu.

"Driftā tikai lēdijas" mani tracina! Šis romāns mani tracina tik lielā mērā, ka es vēlētos mest uz grīdas telefonu, kurā lasīju lēdijas. Es varētu sist galvu pret stenderi, ja tas palīdzētu atbrīvoties no domām par lēdijām. Es varētu... Bet vai tas palīdzētu Gunitas Krilovas varonēm tikt galā ar savām dzīvēm un man - ar grāmatas varonēm?

Autore ir radījusi stāstu, kuru patiesībā ikdienā mēs katrs dzirdam jebkur. Draudzenes, kas brīvdienās sačatojas, ka atkal nekāda atpūta nav bijusi, jo jātiek galā ar mājas darbiem, darba kolēģes, kas brokastu kafijas laikā iešņukstas par slimojošiem bērniem, ar kuriem jātiek galā vienām pašām, studiju laiku paziņas, kas branču laikā cita citu apžilbina ar jaunākajām statusa ziņām, random blakussēdētāja trolejbusā, kas telefonā skaļi menedžē, kā tikt pie tantes slimnīcā un vēl paspētu paņemt bērnu no pagarinātās grupas, un tā šo uzskaitījumu varētu turpināt un turpināt, jo "Driftā tikai lēdijas" stāsta varoņu Sintijas, Unas un Lindas vietā varētu būt jebkura mums zināmā (un nezināmā) anna, līga, maija, dženeta, skaidrīte, undīne, viņu vīri un mīļākiem, un bērni, un vecāki. "Driftā tikai lēdijas" ir par mums, un tieši tāpēc šis romāns ir tik uzmācoši tuvs, pazīstams, bet vienlaikus šķiet biedējošs, jo liek saskatīt savu spoguļattēlu.

"Vajadzētu šodien parunāt ar draudzenēm par tēmu, kā padarīt dzīvi ja ne interesantu, tad vismaz normālu," tā romāna ievaddaļā prāto Una, kura "klusītēm stūrē savu dzīves kuģi pa piesmakušu upi". Heijā! Vai neizklausās pazīstami? Un tad ir Sintija, kura savukārt apgalvo, ka "esmu kā iemesta jūrā, nē, okeānā; viļņi mani svaida, es neslīkstu, bet arī netieku krastā, kur ir miers". Nu ko, arī šis ir no sērijas esmu-to-jau-piedzīvojusi. Lasītājs, izkuģojis sešu mēnešu garumā kopā ar romāna varonēm viņu ikdienas dzīves notikumos, paliek ar jautājumu: "Un kāda ir mana dzīve?". 

Lai gan nevar noliegt, ka Gunitas Krilovas romāns "Driftā tikai lēdijas" atstāj pēcgaršu, tas patiesībā ir uzrakstīts ļoti vieglā, aizraujošā un pat asprātīgā valodā. 2019. gada otrajā pusē tika publicētas vairāki darbi, piemēram, Sabīnes Košeļevas stāstu krājums "Vientulības ministrija" un Ramonas Indriksones "Pāris metru zem ūdens", kas bija lieliski, taču man kā lasītājai pēc darbu izlasīšanas atstāja smaguma sajūtu tieši vēstījumu ziņā. Ar driftējošajām lēdijām lasītājs spēj vairāk identificēties, nevis šausmināties par dzīves (šķietamajiem) pāridarījumiem, tomēr vēstījumu nekādā ziņā nevar saukt par pliekanu.

Kā lasītājai man ļoti simpatizē autores Gunitas Krilovas aktīvā darbošanās sociālajos tīklos, iesaistot lasītājus darba vērtēšanā un iespējamo turpmāko darbu sižetu izstrādē. Apbrīnoju un cienu autorus, kuriem ir svarīgs arī lasītāju viedoklis, ne tikai savu ambīciju apmierināšana. Ko es vēlētos? Iedomājos, ka Sintijas, Lindas un Unas stāstu būtu jauki izlasīt, kad varones jau ir 40+ vecumā. Vai arī tad draudzeņu sarunās pie vīna glāzes atskanētu Unas teiktais Sintijai: "Ne jau nu tu esi tā, kurai vajadzētu domāt par šķiršanos. Man mājās ir disfunkcionāls vīrs, bet Lindai vīra mājās praktiski nav. Tavējais ir tīrais zelts!"? 

Jā, kurš galu galā ir tiesīgs norādīt, kā ir jādzīvo pareizi un kas ir tā "normālā dzīve"? 


Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...