Pāriet uz galveno saturu

Ko lasīt, kad valda #paliecmājās? 10 + 1 ieteikums

To, ka 2020. gadā ikviena dzīvi ietekmēs  vīruss, kuru latvietis iesauks par "kroņvīrusu", nevarēja iedomāties neviens, kas Vecgada vakarā tuviniekiem vēlēja "Veselību, laimi, prieku!". Tomēr tā nu notika, ka vīruss arī Latvijā teju vai nedēļas laikā radikāli izmainīja cilvēku ierasto dienas kārtību. Viens no satraukumiem, paziņojot par ārkārtējā stāvokļa ieviešanu un ierobežojumu noteikšanu, skāra arī lasītājus, jo jau no 13. marta daudzas bibliotēkas savos sociālajos tīklu kontos publicēja ziņas, ka lasītāju plūsmai tiek slēgtas, taču joprojām ir pieejami elektroniskie resursi. #paliecmājās kustība ir uzņēmusi straujus apgriezienus, pielāgojas biznesa vide, maina paradumus ikviens no mums. Tieši tāpēc visiem lasītgribētājiem piedāvāju savu ļoti subjektīvo "kroņvīrusa" laika e-grāmatu izlasi, kuras ir pieejamas gan 3td e-grāmatu bibliotēkā lasīšanai bez maksas, ja esat reģistrējušies kādā no Latvijas pašvaldību publiskajām bibliotēkām, gan arī Zvaigzne ABC mājaslapā (spoileris: te ir vairāk nekā 1000 dažādām dzīves situācijām noderīgu e-grāmatu). Tad nu sākam!

"Pagalma mantojums. 32 jautras spēles un rotaļas" - kad vajadzīgas idejas bērnu izklaidēšanai un (vēl) var iet ārā. Nu ko, pieaugušie, ir laiks atcerēties savu bērnību un atkal padauzīties! Atceramies pupiņvalodu? Atceramies, kā pratām izrunāt savu un draugu vārdus no beigām? Labi! Aiziet! Uzspēlējam "Akmentiņ, lec laukā!" pat tad, ja sēžam mājās! Tā arī būs izkustēšanās un pārmaiņas no šībrīža stresainās situācijas. Izejot ārā, uzzīmēsim "klasītes" vai paņemsim līdzi bumbu un uzspēlēsim "Ēdams, neēdams". Šīs ir tikai dažas no idejām, ko piedāvā grāmatas autore Liene Lasmane, bet tās noteikti noderēs ierosmei, jo tiklīdz sāksim rotaļāties, tā atcerēsimies arī visas pārējās bērnībā spēlētās spēles.

"Džeimss un milzu persiks" - tiem, kuri klausās un fantazē. Nometīsim savu pieaugušā nopietno masku un atzīsimies, ka esam vien lieli bērni! Šī ir lieliska un klasiska Roalda Dāla grāmata, kas pat pieaugušo "bubuli" izkustinās un liks pasmaidīt. Kā rakstīts grāmatā (ja atvērsiet trešo nodaļu), tad te ir drusku dīvaini notikumi, kas noved pie stipri dīvainiem notikumiem, un tā patiešām tas arī ir. Lūk, te neliels citāts, kurā uzzinām kaut ko jaunu par...
“Man ir daudz kāju,” Simtkājis lepni paziņoja. “Un daudz pēdu. Precīzāk izsakoties, simt.”
Atkal sākas!” Pirmo reizi pavēra muti Slieks. “Viņš tak nespēj mitēties melot par savām kājām. Viņam ne tuvu nav simt kāju! Tikai četrdesmit divas! Vienīgā bēda, ka lielākoties cilvēki nevīžo tās saskaitīt. Viņi tic visam, ko šis saka. Un jebkurā gadījumā, Simtkāji, nav jau nekāds brīnums, ja tev ir vesela kaudze kāju.”

"Piezīmes par nervozu planētu" - brīdim, kad otrā "strādā attālināti" diena jau šķiet sasniedzam izmisuma kalngalu. Metam Heigam latviešu valodā ir izdoti jau trīs grāmatas, bet šī, iespējams, ir šodienas situācijai visatbilstošākā. Uzdrošināšos apgalvot, ka daudzi no mums savā mūžā vairs nepiedzīvos tik satraucošu laiku kā šobrīd, un mēs labi zinām, ka fiziskā pasaule spēj ietekmēt arī mūsu emocionālo stāvokli. Mēs ikdienā uzņemam trauksmes pilnu informāciju, kas reizēm liek krist no vienas galējības citā. Kā atslēgties no ziņām, soctīkliem, informācijas plūsmas? Kā koncentrēties patiešām veicamajiem darbiem? Iespējams, ka Meta Heiga darbs kādam sniegs tik ļoti nepieciešamo miera sajūtu.

"Vongezers" - tiem, kas vēlas zināt, kas vēl var būt. Rakstnieks tieši tāpēc ir rakstnieks, ka viņa prāts spēj uzburt visfantastiskākos notikumus un neticamākos izgudrojumus. Jana Vagnere nav izņēmums, tāpēc daudziem viņas romāns "Vongezers" šķitīs kā nākotnes pareģojums, kas reiz tapis vien kā bloga ieraksts. Jā, ir vīruss, jā, ir pandēmija, un ir arī vienpadsmit svešinieku grupa, kas dodas pretī nezināmajam, lai tikai izdzīvotu, lai vēl paspētu, lai vēl... Nenoliedzami viens no romāniem, ko šobrīd atceras daudzi, kas to reiz jau ir izlasījuši.

"Četru ceļu krustojums" - tiem, kas fantazēt nevēlas. Labi zinām, ka pasaulei pāri vēlušās dažādas ķibeles: ir izmiruši dinozauri, mēris nopļāvis pilsētas, sārtos liktas raganas un galu galā arī paši pilsoņi cits citu slaktējuši ne pa jokam. Tommi Kinnunena darbs ir viens no, manuprāt, 2019. gada visvērtīgākajiem izdevumiem latviešu valodā. Tas vēsta par četriem vienas dzimtas locekļiem gadsimta garā Somijas vēsturē, kurā nācies izdzīvot ne reizi vien dažādos apstākļos. Lielisks valodas baudījums, dziļš vēstījums, turklāt šis ir autora debijas darbs. Iespējams, to izlasot, daudzi nodomās: "Ja viņi varēja, mēs arī varēsim!".

"Kraukļu meitene" - tiem brīžiem, kad no ikdienas realitātes gribas atslēgties ar ko trillerveidīgu. Patiesību sakot, šis trillerveidīgais darbs prasa, lai lasītājam ir ne tikai dzelzs nervi. Tas ir skarbs. Tas ir šausminošs. Tas ir neiedomājami brutāls. To lasot, jums šķitīs, ka pasaulē nekas tāds nevar notikt un vispār nav iespējams. Bet tas ir par ģimenēm un bērniem, un to ir sarakstījis autoru duets ar pseidonīmu Ēriks Aksls Sunds.

"Rausītis un karma" - tiem, kuri mīl humoru un satraucas, ka veikalos nav salātlapu. Pasaki, kas ir tavā ledusskapī, un es pateikšu, kas tu esi. Aha, šādi mēs necik tālu netiksim! Baibas Zīles grāmata "Rausītis un karma" ir lasāmviela, kas aizvedīs uz tiem senajiem laikiem, kuros cilvēki vēl sekoja influencerēm un domāja, ka visu panākumu atslēga ir lieko desmit kilogramu zaudēšana. Jā, asprātīgi ir autores novērojumi, pašai atrodoties starp tievētājgribētājiem un salātlapu grauzējiem, un šajā brīdī lieka smaida deva nenāktu par sliktu nevienam.

"Leons un Luīze" -  tiem, kuri sirdī ir romantiķi jebkuros apstākļos. Pirmais pasaules karš, divi mīļotie, liktenīgi dzīves pavērsieni, un stāsts, kas radījis vienu no sirsnīgākajiem attiecību romāniem pasaules literatūrā, turklāt Aleksa Kapī varoņu dzīves notikumi pie latviešu valodā lasošajiem dodas Silvijas Brices tulkojumā. Arī no šī romāna vēlos padalīties ar kādu citātu.
"Leonam pietika jau ar viņas plaukstas siltumu pie sava delma, lai justos laimīgs un nevēlētos vairāk neko. Tā bija pirmā reize viņa mūžā, kad viņš drīkstēja soļot tik tuvu blakus meitenei; mazdrusciņ piešķiebis galvu sānis, viņš juta, kā smaržo viņas mati, ko apmirdz saule, un tas jau bija gandrīz vairāk, nekā viņš jaudāja izturēt."

"Dieva riekšavā" - tiem, kuri vēlas izsmalcinātu valodas baudījumu. Pat tad, ja jums šķiet, ka vēsturiski romāni nav jūsu mīļākais žanrs, izaiciniet sevi un izlasiet Ingunas Baueres romānu! Lasiet un iztēlojieties, kādas kaislības kūsāja 19. gadsimta sākumā šķietami mierīgo latviešu sirdīs! Ingunai Bauerei piemīt unikāla spēja sajust pagātnes auru, tāpēc lasītājam pat "nojausmu stāstā" nerodas šaubas par to, ka aprakstītais būtu varējis tieši tā arī norisināties.

"(mans) uzņēmēja kods" - tiem, kuri vēlas pārdomāt, kā grūtības var pavērt jaunus apvāršņus. Uzņēmējs Uldis Pīlēns savā grāmatā stāsta par savu pieredzēto dažādos dzīves posmos, par cerībām un vilšanos, par uzdrošināšanos riskēt un šaubām, par laiku sev un laiku cietiem, par saspringumu, kas pavada ikvienu uzņēmēju un līderi, un par dzīves mācībām, kas noder ikvienam no skolēna un studenta gadiem. Iespējams, ka šī ir vispiemērotākā #paliecmājās laika lasāmviela, jo tajā aprakstītā pieredze var noderēt visplašākajam cilvēku lokam.

Vēlreiz uzsvēršu, ka šīs desmit e-grāmatas ir pieejamas gan Zvaigzne ABC mājaslapā, gan arī 3td e-grāmatu bibliotēkā. Pašvaldību publiskās bibliotēkas, kuras šobrīd līdz 14. aprīlim klātienē lasītājus neapkalpo, ir atsaucīgas, tāpēc ne viena vien savos sociālo tīklu kontos aicina lasītājus sazināties pa tālruņiem un e-pastu un saņemt piekļuves datus e-resursiem arī attālināti.

Taču es gribu sarakstam pievienot vēl vienu darbu, kas e-formātā ir tikai Zvaigzne ABC mājaslapā, un tā ir Mērijas Annas Šaferes un Annijas Barouzas vēsturiski romantiskā "Gērnsijas Literatūras un tupeņmizu pīrāga biedrība". Ja vēlaties atgūt ticību rītdienai, lasiet šo romānu! Ja vēlaties patiesas draudzības stāstus, tos atradīsiet šajā romānā! Tas ir stāsts par grāmatām, kas vieno ļaudis izmisuma brīžos un ekstremālos apstākļos. Asprātīgs, sirsnīgs un aizkustinošs romāns, kas dod cerību, novērtēt biedriskumu un liek arī pasmaidīt.

#paliecmājās dienas paies, taču vienmēr ir labi zināt, ka rokas stiepiena un pāris klikšķu attālumā ir lasāmviela, kas var īsināt dienas, kas jāpavada "savās sienās", un, iespējams, tieši grāmata būs tas draugs, kas palīdzēs, uzmundrinās vai vienkārši izklaidēs.

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Divas dienas Igaunijā. Ko redzēt Tallinā un tās apkārtnē?

Priecīgi par pirmajā dienā piedzīvoto, paēduši bagātīgās brokastis, pačammājušies ap šo un to, visbeidzot piektdienas rītā pēc desmitiem rītā esam gatavi tuntuļoties prom no viesnīcas, lai vēl paspētu baudīt Tallinā un tās apkārtnē iecerētās vietas. Solītās siltās un saulainās dienas vietā joprojām veramies pelēkās debesīs, tomēr priecājamies, ka lietus nelīst. Plānots apskatīt Vectallinu, Kadriorgas apkārtni, kā arī Jegalas ūdenskritumu, kas ir lielākais Igaunijā. Iepriekšējā vakarā esam nolēmuši, ka atpakaļ uz Latviju dosimies ar nelielu līkumu, lai redzētu Paidi. Ar šādu plānu metamies jaunās dienas piedzīvojumos.

Braucam uz Tatriem? Jā! jeb gatavošanās ceļojumam un pirmā diena

Skats Augstajos Tatros Vai tev kādreiz ir bijušas nepārvaramas ilgas? Ilgas pēc smaržīgas kafijas, ilgas pēc siltas gultas, ilgas pēc aizraujošas grāmatas, ilgas pēc klusuma? Manas ilgas ir kalni. Nezinu, vai kalnu ilgas var iedzimt vai tās rodas dzīves laikā; nezinu, vai ar "kalnu slimību" saslimu 5. klasē, aizvesta uz Krimu, 12. klasē ieraugot Anglijas Lake District daili, bet es skaidri zinu, ka jau "bērna gados" manī mājoja ilgas pēc kalniem. Tāpēc man bija liels prieks, kad 2014. gadā nolēmām doties 2-nedēļu braucienā ar auto uz Tatriem, jo šis ceļojums nozīmēja ne tikai pilnīgu atslēgšanos no darbiem, ne tikai jaunu vietu iepazīšanu, bet arī maršruta kārtīgu izplānošanu. Zinot, ka ne viens vien vasarā domā doties Tatru virzienā, turpmākajos ierakstos sekos diezgan detalizēts apraksts par mūsu ceļojumu, un es jo īpaši ceru, ka apraksti noderēs ģimenēm, kas pirmo reizi dodas ar auto garākā pārbraucienā vai pirmo reizi uz kalniem. Pirmais ieraksts par gatav...

Rīgai cerīgai. Un kam tad vēl?

Kad aprīļa beigās skolas zēnu koris piedalījās skatē, nodomāju, ka tā ir kaut kāda ikpavasara atrādīšanās skate. Priecīgais Artūrs paziņoja, ka viņi esot ieguvuši 1. vietu (malači visi dziedātāji, bet jo īpaši skolotāja Sanita!), un tad savukārt pēc pāris nedēļām atklājās, ka būs jāpiedalās kaut kādā pasākumā. Protams, ka 5. klases skolēnam ir "pa vienu ausi iekšā - pa otru ausi ārā", kas tas ir par pasākumu, līdz 21. maijā koristu vecāki tika sasaukti uz sapulci, kurā tad tika paziņots, ka šie svētki ir  Rīgas bērnu un jauniešu dziesmu svētki "Mēs - pilsētai ceRīgai" . Man patīk, ka skolēniem ir ārpusstundu nodarbības, patīk, ka viņi var attīstīt savu talantu un ik pa reizei savos panākumos dalīties ar apkārtējiem. Kur gan labāk lai savu dziedātprasmi/dejotprasmi lai parāda, ja ne svētkos? Mēs joprojām dzīvojam ekonomiskās krīzes apstākļos,  taču kāds ierēdnis bija noteicis, ka "svētkiem būt". Man jau pirmajā un vienīgajā sapulcē "nolaidās rokas...