Dienās, kad vienatnē esmu klimtusi pa šeidī laukiem un takām, esmu domājusi par divām lietām: cik ļoti es gribētu pusizmēra suni un cik daudz visapkārt ir iedvesmojošu vietu detektīvromānu rakstniekiem. Nē, nē, es nepārrakstījos un patiešām nedomāju romantiskos romānus, bet gan detektīvus. Miglas apņemti lauki pēc vakara veldzējošās lietusgāzes un kovārņu mazuļu balsu pieskandinātie parki agrās rīta stundās manā pasaulē nudien vairāk iederas detektīvstāstā.
Lūk, ja es būtu rakstnieks, man noteikti būtu suns. Patiesību sakot, es gribētu normāla suņa izmēra suni, tādu kārtīgu kolliju, labradoru, sanbernāru, vācu aitu suni, un šie arī bija teju vai vienīgie, kurus pratu nosaukt kā suņus. Taču tad es sāku apsvērt ideju par pusizmēra suni kā vairāk piemērotu biedru manā detektīvstāstu rakstnieka ikdienā, jo mums ar suni vajadzētu būt nemanāmiem un veikliem, un tādi var būt mazāka auguma radījumi.
Manu suni sauktu Hamfrijs, Huberts vai Horācijs. Viņa noteikti nebūtu Lesija. Bet varbūt es viņu nosauktu par Līzbeti, Loru vai Lukrēciju. Pag, tiešām? Es taču to nedomāju nopietni, jo suni nosaukt par Lukrēciju būtu briesmīgi, patiešām briesmīgi.
Nu gan no iedomām atpakaļ īstenībā! Ja parasti ģimenē bērni ir tie, kas dīc “Mammmuuuuū, gribu sunīti!”, tad mūsmājās lielais dīcējs gadiem esmu bijusi es. Nemierīguma dēļ ģimene mani pat dēvēja par bīglu. Iespējams, tieši tāpēc kā varbūt-kaut-kad-nākotnē-un-vecumā iespējamais suns tika piesaukts bīgls. Tam ir tāds diezgan neliels augums, un vienas bīglu dāmas vārdā Lote darbus (un nedarbus) pat biju iepazinusi, taču tad teju visas pasaules uzmanība tika pievērsta tiem slavenajiem korgijiem, kas palika pēc Elizabetes II (un cik labi, ka es nefanoju par ponijiem, jo tad varbūt man dzīvoklī vietu nāktos dalīt ar kādu mazu Emmu), un mūsmājās atskanēja vīra (saprāta) balss, sakot “nu labi, ja tu gribi suni, tad tikai korgiju”. Un pēc pusgada meklējumiem meitas balss savukārt sauca “mammu, es tev atradu korgiju”. Velsas pembroku (protams) ar strupasti (bobtail, kā gan citādāk), kas suņu inteliģences skalā ieņemot 11. vietu. Sirds kūst un sajūsma plūst, un vēl pēc dažām nedēļām pie mums iedipina Feja četrās augstpapēdenītēs, viņas bēbis, kas nu ir mūsu Kori, un Fejas saimnieks. Čau, dzīve ar četrkājaino mazbēbi var sākties!
Lūk, un šajā vietā es apstāšos, lai nākamreiz pastāstītu par suņu rotaļlietu vareno industriju. Starp citu, Kori savā astoņu mēnešu jubilejā saņems jaunu rotaļlietu – Lielo Lapsas kungu.