Trolejbuss

Nereti sakām, ka pretpoli pievelkas, un no fizikā apgūtā tam būtu jātic, taču zinām arī to, ka no mīlestības līdz naidam ir viens solis. Kaķa un suņa gadījumā varbūt tas ir vienas ķepas vai astes attālums. Vai nu par maz bērnībā ir tautas pasaku lasīts, kurās kaķis ir viltīgs, piemīlīgs un savu dzīvi iekārtojis tā, ka vienmēr pie pilna krējuma poda snaikstās un uz silta mūrīša gulšņā, bet sunim ir smagā suņa dzīve ar nemitīgu darbu... Tiesa, nudien nav lasītas latviešu tautas pasakas, kurās suns būtu korgijs, taču arī par viņiem ir zināms, ka briti vēl pirms nostrādināšanas karaļnamā viņus izmantojuši kā aitu uzraugus Velsas pakalnos, un dēvēšana par "feju zirdziņiem" ir tikai folklorizēts poētisms. Un ko nu darīt, ja piemīlīgs, mazs ganu meitēns nonāk vienā dzīves telpā ar pašpārliecinātu seniorkaķi, kurš visu mūžu ir bijis tikai vienīgais četrkājainais? Kad 7. aprīlī Kori sāka lāčot pa grīdu, kas līdz tam bija piederējusi tikai Katona ķepām, kaķis bija tik ļoti sašutis, ka

  Tā nu tas patiešām ir - melnās dienas ir pat visjaukākajiem pūkdupšiem , kuriem ikdiena parasti paiet ar bezrūpīgi savilkto Dollijas Pārtones tipa smaidu līdz pakausim. Par korgijiem mēdz teikt, ka viņi ir smaidīgie suņi, un tā nudien 95 % ikdienas mirkļu ir, taču ļausim arī Kori un mums nebūt tik perfektiem. Statistikai, kā zināms, nepatīk absolūtisms, un pat jaukākajiem no visjaukākajiem reizēm no gultas sanāk izlekt ar kreiso ķepu. Vai ieēst mazliet ieskābušu gliemi bez mājas, kas to pazaudējis, velkoties mājās no piektdienas vakara tusiņa, un tādējādi dabūt liekas vēdergraizes. Šķiet gandrīz neticami, bet nu jau gandrīz septiņu mēnešu laikā, dzīvojot pie mums, Kori viena pati mājās ir palikusi vien pāris reižu uz pavisam īsiem mirkļiem, kas nav garāki par pusstundu. Taču tas nav bijis šķērslis, lai Kori nebūtu izveidojies jau diezgan stingrs dienas režīms, kas gan šķiet ļoti dabisks un sakārtots ar lielo darbiem. Nezinu, kā suns spēj saprast pulksteni , bet Kori zina, kad gaidām