Iedomājieties, ja jūs būtu vien "neliels rūķis" 30 cm augstumā virs zemes. Pienāk tas dīvainais starpsezonu laiks, kad kaut kur Latvijā sniegi jau izkusuši un ļaudis steidz ziņot par pirmajiem sniegpulkstenīšiem, bet citviet vēl i plaši sniega lauki, i pārplūdušas upes, kas jau par jaunjūrām nodēvētas. Un jūs, tāds 30 cm virszemes radījums, cenšaties kaut kur doties pie dabas, taču ar cerību saglabāt kaut nelielu pašcieņu, lai netiktu dēvēts par "dubļu piku". Hmmm, neiespējamā misija? Ja jums šķiet, ka Latvijā pilnīgi visas pastaigu takas ir izstaigātas, padomājiet vēlreiz. Un aizdodieties uz Kaltenes kalvu taku pat tad, ja jums nav sīkbūtnes izmēra pūkdupsis, kura enerģija kūsā neatkarīgi no gadalaika.
Lai dotos uz Kaltenes kalvu taku, vislabāk ir ieplānot kādu plašāku Ziemeļkurzemes piejūras objektu ekspotīciju. Mūsu marta sestdienas izbrauciena maršrutā bija jūras apskate pie Lāčupītes dendrārija, Mērsrags, Kaltene, Roja un Ēvažu stāvkrasts kā tālākā pieturvieta. Iespējams, ka Kaltenes akmeņainajā jūrmalā bijis ne viens vien ceļotājs, taču kalvas var palikt kā neapskatīta vieta gan tāpēc, ka no ceļa vēl 1,5 km ir jābrauc pa šauru meža ceļu, gan arī tāpēc, ka silti saulainajā sezonā ceļa pretējā pusē ir jūras vilinājums, ne vēlēšanās būt par bezmaksas ēdnīcu odiem, knišļiem un ērcēm, par kuru esamību te liecina lielas norādes. Lai nu būtu kā būdams, nākamajā reizē, dodoties pa Ziemeļkurzemi Kolkas virzienā, ierēķiniet stundu arī Kaltenes kalvu takas izstaigāšanai.
Pašā takas sākumā ir neliela autostāvvieta, informācijas stends un maršruta virziena norāde. Atpūtas vietas un WC te nav, tā ka nekādu dižo pikniku plānot nevar. Tātad - atbrauci un dodies vien pa stigu mežā iekšā. Aleluja! Ja mitrā, pelēkā un drēgnā marta dienā te paveras tāds skaistums un vairāk nekā piecdesmit zaļā nokrāsas, tad jau tagad apskaužu tos, kuri šo taku staigās saulaini siltā dienā. Tas neparastais, kas šeit paveras, ir kalvas - šķietami parastie laukakmeņi, kuri galvenokārt ir apauguši ar sūnām. Uz mūžzaļo koku fona kalvu klājums izskatās kā zīmējums no kādas pasaku grāmatas, jo tā vien liekas, ka no koku piesakņu alām izlīdīs kāds draudzīgs korgija izmēra rūķis vai ar virtuves priekšautu pie kaimiņienes aiz trīs eglēm pārskries vāvere. Vārdsakot, tāda totāli nereāla ne-šīspasaules sajūta, kas liek apstāties un sajūsmināti spiegt "Awwww!".
Un ko tad Kori? Divos vārdos - pārlaimīgs suns. Es, protams, nezinu, kā var gadīties tieši tāds suns, kāds pēc visas būtības ir tieši mums, taču ceļotājas gēns viņai ir kopīgs ar mums. Es nekad nesapratīšu, kā suns, esot pirmo reizi svešā vietā, spēj perfekti iet uz priekšu pa taku arī tur, kur nav dēļu laipas, un es vēl jo mazāk sapratīšu to, kā suns spēj izvērtēt, pa kuru pusi ir jāapiet kāda vieta, lai būtu pēc iespējas mazāk slapjuma un dubļu. Jā, jā, starpsezonā arī Kaltenes kalvu takā dubļu un vietām pagrūti izbrienamu slapjvietu netrūka, taču Kori ar savu "dubļu navigāciju" mūs pārsteidza. Pastaigās vispār viņa ir ideāls ceļabiedrs, jo ne tikai spēj aizrautīgi staigāt, bet lieliski saprot "ejam pa kreisi/taisni/pa labi".
Pats jaukākais ir tas, ka Kaltenes kalvu takā pavisam legāli drīkst atrasties jebkurš suns, ja vien ir pavadā ar savu cilvēku. Šī ir mana "sāpe", jo izrādās, ka nebūt nav tā, ka arī pieklājīgi suņi ar saimniekiem ir gaidīti pilsētās un dabā, un tieši tāpēc Roja saņem manu "būuuu!", jo
mājaslapā skaidri norādīts, ka suņi var pastaigāties arī uz jūru jebkurā laikā, izņemot peldsezonu no maija līdz oktobrim, taču realitātē pie takas uz bāku ir zīme, ka ar suni te staigāt nevar gan. Kuram rakstītam vārdam ticēt?
Tāpēc ar savu pūkdupsi divreiz izejiet Kaltenes kalvu taku un dodieties uz gleznaino Ēvažu stāvkrastu, kur, iespējams, martā būsiet vienīgie jūrkrasta baudītāji.
