Nedēļa, kad korgijs izrādījās vāvere

Šonedēļ man šķita, ka plānotājs vai vismaz pierakstu blociņš ir vajadzīgs ne tikai man, bet jāiegādājas priekš Kori, lai viņa pati mācītos pierakstīt visas vietas, kur un cikos viņa ir jāaizved, kā arī dienas galvenos notikumus. Ir vienkārši tādi dzīves brīži, kad jūtos ne tikai kā viņas saimniecības daļas vadītāja, mišelina zvaigžņu pavāre vai privātā ģērbēja, bet arī menedžere. Un vai jūs vispār varētu iedomāties, ka sunim - mazam, mīļam, priekpilnam pūkdupsim - pieraksts uz pavasara sakopšanos pie friziera ir jāpiesaka vismaz mēnesi vai pusotru iepriekš? Jā, jā, šonedēļ es uzzināju, ka grūmeri - tie, kas ir suņu frizēšanas speciālisti, - Kori varētu pieņemt aprīļa beigās. Labi, mums izdevās tikt un arī ķepas sakopt, lai dipināt pa pavasara dubļiem būtu patīkamāk.

Pirms nedēļas otrajā pusē Kori atklāja, ka patiesībā ir vāvere, bija analīžu un ārstes apmeklēšanas laiks. Ar apbrīnojamu regularitāti Kori dodas uz vizīti, kas sunim laika ziņā ir ilgāka nekā cilvēkam saruna ar psihoterapeitu, lai uzzinātu, ka aknu rādītāji vēl gluži normā nav, saņemtu ieteikumus par zivju eļļas un vitamīnu lietošanu, atļauju ēst arī tītara gaļu, bet visādi citādi atrādītos kā enerģiska būtne, kas neaizmirst iedot buču jaukajai ārstei, uzreiz satiekoties. Stundu, patiešām stundu Kori tiek apskatīta, izklausīta un viņu pavadošā svīta uzklausīta! Tā nu šoreiz gandrīz stundas beigās ārste nogrozīja galvu un teica: "Ziniet, parasti suņi spēj atteikties no sausās barības, bet no konserviem gan nē," jo es to vien tik spēju atkārtot, ka Kori brokasto tikai ar paštaisīto mājas ēdienu, un arī vakariņās labprāt uz tiem sausajiem kraukšķiem neskatītos, ja ģimene nebūtu tik ietiepīga un sunim neteiktu, ka jāēd arī kraukšķi, lai ceļojumos varētu doties, kur to vistas šķiņķīti ar rīsiem brokastīs nepasniegs. Lūk, tā ir bēda! 

 

Brīdī, kad Kori atklāja, cik feini ir lēkāt uz visiem soliņiem, akmeņiem, celmiem un visādiem citādiem paaugstinājumiem, es savukārt nospriedu, ka žanru dažādībai varbūt man būtu jāķeras klāt pie jaunas grāmatas rakstīšanas, turklāt šoreiz es (atkal) varētu mainīt žanru un rakstīt praktiskās psiholoģijas grāmatu ar nosaukumu "Mierini satraukto prātu! Kā ārstēt ikdienas #vissirslikti ar korgiju". Joks, protams, taču visos jokos ir kāda dzīves patiesība, un šajā gadījumā pēc tiesas un taisnības jāatzīst, ka Kori enerģija, dzīvesprieks un smaidīgums arī pēc darbdienas un citiem meh-kāpēc-tas-tā-notiek-gribu-raudāt-un-demisionēt atgadījumiem liek paskatīties uz dzīvi kaut ar sāļu, bet smaidu. Nu labi, mēs šonedēļ abas ar Kori arī sastrīdējāmies, jo plānotāja ieraksts nelabi bļāva, ka tūlīt, tūlīt mums jāsēžas mašīnā un jādodas ceļā, bet Kori iekšējais pulkstenis teica, ka tieši tagad ir laiks nesteidzīgai filozofēšanai piemājas pastaigas laikā, tāpēc savas taisnības pierādīšanai Kori lietā lika nevis šarmu, bet stūrgalvību un spītību, taču arī es neesmu nekāda medusmaize, un tā mēs abas stīvējāmies un ķīvējāmies, līdz uzvara bija 1:0 manā labā. Ļoti nepedagoģiski no manis kā Kori menedžeres puses, taču pēc visa izdarīšanas un ķepu sakopšanas kā mierinājumu viņa saņēma jaunu pīles gaļas našķu paciņu (ak! un vēl izrādījās, ka tie našķi ļoti labprāt garšo arī vecajam zellim Katonam).

 

Es zinu, ka tas izklausās tiiiik banāli, bet nu jau teju vai gada laikā Kori ir izrādījusies mans antidepresants, enerģijas batoniņš un burtiskā nozīmē arī pēcoperācijas medsunīte, kura ir panākusi, ka kopā spējam nostaigāt ne vienu vien kilometru. Un tā arī šajās brīvdienās - par spīti tām trīs ērcēm, kuras gribēja pārvietoties ar Kori palīdzību, - nostaigāti Čužu purva dabas takas līkumi un atklātas Jāņupītes dabas takas gravas, un tieši par Jāņupītē redzēto būs Kori stāstu nākamais ieraksts (pieņemot, ka Kori rakstvedei būs pāris brīvas stundiņas piedzīvojumu apkopošanai). 

Taču vēl pirms tam tikai viena atziņa: jā, suns ikdienā ir sasodīti dārgs prieks, nu tieši tik dārgs prieks, kāds ir jebkurš bērns, bet suņa klātesamība ikdienu padara daudz jēgpilnāku. Suni nav iespējams nemīlēt!