Kori ir darbīgs suns. Kori ir tik darbīgs suns, ka viņai nav bijis laika apkopot savus vasaras piedzīvojumus, un nu jau tūlīt arī rudens ar kādu vēja brāzmu pāries ziemā, tāpēc ir teju vai pēdējais laiks, lai suns atsāktu savas ikdienas dokumentēšanu. Vakardien, pastaigājoties svinīgi izrotātajā Ogrē, kāda jauka mazsunīša, turklāt bēgļa, saimniece jautāja Kori vecumu, un tā nu vajadzēja teikt "tūlīt februārī būs divi gadi", jo steigā izrēķināt, ka Kori ir vienu gadu un deviņus mēnešus veca, bija mazliet neiespējamā misija. Tāpēc arī Kori stāsti ļoti noder, lai būtu kontrole pār laika ritējumu. :)
Lūk, tad nu šodien, sestdienā, kas ievada mazliet garākas brīvdienas, mūs pievīla laika prognoze, solot, ka lietus nebūšot itin nemaz gaidāms. Taču ar Kori joprojām pavisam skaidri ir zināma viena lieta: nav sliktu laikapstākļu un nepiemērotu apģērbu, ir vienkārši jādodas ārā dzīves un smaržu tveršanā i lietusgāzē, i svelmē. Mazliet grūtāk ir izdomāt, kurp doties, ja ikreiz tomēr negribas iet 3 km maršrutu pa vietējo parku, un tā nu šodien Kori tika celta mašīnā, lai dotos uz Rīgu. Ja vecākiem teju vai pienākums ir savus bērnus izvadāt pa pašu bērnības vietā, vai arī suni var vest šādos piedzīvojumos? Noteikti! Un jo īpaši tad, ja mana agrīnā bērnība saistās ar tādu jauku pastaigu maršrutu kā Bābelītes ezera apkārtne.
Šodienas pastaigu varētu nosaukt arī kā radošo breinstormingu par tēmu "varbūt uzrakstīt grāmatu "100 idejas pastaigām ar suni"", lai gan dažbrīd Vivi vilciena ātrā pasteigšanās gar taku vedināja nosliekties par labu kāda līķa atrašanai krūmājā. Jebkurā gadījumā pastaiga bija produktīva vairāku iemeslu dēļ.
Ap Bābelītes ezeru arī lietainā laikā apiet var gluži labi, vien nelielā posmā pukstot par dubļainajiem zābakiem. Tas nekādā veidā nemazināja galvenās pastaigas tīkotājas - Kori - prieku gan par satikto draudzenīti, ar kuru varēja izskraidīties un uzart priežu čiekuriem klāto meža segu, gan par jaunajām smaržām, kas atšķīrās no ierastā parka.
Bābelītes ezera krastos esošajām atpūtas vietām var dot četras zvaigznītes no piecām iespējamajām. Uzslavu ir pelnījuši galdi, soliņi, grillēšanas/cepšanas vietas un daudzās atkritumu urnas, taču pieļauju, ka arī kādas pārvietojamas WC mājiņas būšana te nenāktu par sliktu. Tiesa, varbūt aktīvajā peldsezonā tādas te ir pie katras atpūtas vietas, jo šodien peldamies redzējām tikai pīles un pāris roņu - drosmīgo cilvēku, kuri pat ūdenī negāja bez telefona un pašbildes.
Tiesa, suņiem Bābelītes ezerā plunčāties ir aizliegts, par to pat vēsta kāda niedrājā ieaugusi zīme. Trīs oficiālajās peldvietās arī suns nevar atstāt savas pēdas, tāpēc mēs tās šķērsojām pa apkārtceļiem, jo taciņu trūkums Bābelītes ezera krastos gan nav manāms. Pastaigu tīkotājiem arī jārēķinās, ka tieši pie ezera krastiem ar auto (vai vilcienu) nepiebrauks, un taku taciņas būs jāizmanto, lai vispār šo 2 km apgaitu ap ezeru veiktu. Mēs savu auto atstājām netālajā Tirzas ielā, tiesa, ne gluži pie manas bērnības kāpņu telpas, tāpēc arī šī Kori pastaiga sanāca 3 km garumā, tuklāt pirmo reizi pašai lēkājot pāri dzelzceļa sliedēm. Šodien gan Kori nepastāstīju, ka pirms vairāk nekā četrām desmitgadēm man patika skaitīt garāmbraucošo vilcienu vagonus un viena no jaukākajām smaržām pasaulē šķita nākam no dzelzceļa sliežu balastiem - akmeņiem, kas nobērti pie sliedēm. Gan arī to paspēsim izrunāt kādā pastaigā!