Pirms dažiem gadiem vasaras atvaļinājumu pavadījām Harca kalnos un Vācijas ziemeļdaļā. Tās bija idilliskas nedēļas visādā ziņā idilliskās vietās. Pasakaini skaistas kalnu pilsētas un mazciemi, zilganzaļi ezeru ūdeņi, pastkartīšu daiļuma pilis, gardi ēdieni, burvīgi silts vasaras laiks un zilas debesis kopā ar vāciski perfekto ordnungu tā vien vedināja iesaukties, ka šīs ir vietas, kur varētu apmesties uz ilgstošu laiku, ja vien mēs vairāk atbilstu digitālo nomadu darbaļaudīm vai pelnītu kapeiku ar influencēšanas stāstiem par ūdens brīnumaino ietekmi uz matu folikulām. Joprojām atceros, ka daždien šķita, ka vācieši tupus rāpus metas mauriņos un tos kopj ar Puaro ūsu kopšanai līdzīgām šķērītēm, jo piemāju teritorijas un rožu krūmi teju vai sacentās perfekcijā. Vācijā novērotās ainas man atausa atmiņā, lasot Ilzes Lāces darbu "Plēšputnam līdzi" , kuram ir dots apakšvirsraksts "Romāns ar stāstiem". Jā, tas varbūt ir mazliet mulsinoši, jo apjomā nelielajā grāmatā (15...
Vieta, kur tikties