Pirms dažiem gadiem vasaras atvaļinājumu pavadījām Harca kalnos un Vācijas ziemeļdaļā. Tās bija idilliskas nedēļas visādā ziņā idilliskās vietās. Pasakaini skaistas kalnu pilsētas un mazciemi, zilganzaļi ezeru ūdeņi, pastkartīšu daiļuma pilis, gardi ēdieni, burvīgi silts vasaras laiks un zilas debesis kopā ar vāciski perfekto ordnungu tā vien vedināja iesaukties, ka šīs ir vietas, kur varētu apmesties uz ilgstošu laiku, ja vien mēs vairāk atbilstu digitālo nomadu darbaļaudīm vai pelnītu kapeiku ar influencēšanas stāstiem par ūdens brīnumaino ietekmi uz matu folikulām. Joprojām atceros, ka daždien šķita, ka vācieši tupus rāpus metas mauriņos un tos kopj ar Puaro ūsu kopšanai līdzīgām šķērītēm, jo piemāju teritorijas un rožu krūmi teju vai sacentās perfekcijā.
Vācijā novērotās ainas man atausa atmiņā, lasot Ilzes Lāces darbu "Plēšputnam līdzi", kuram ir dots apakšvirsraksts "Romāns ar stāstiem". Jā, tas varbūt ir mazliet mulsinoši, jo apjomā nelielajā grāmatā (154 lpp.) ir iekļauti 13 stāsti. Tie nav gari, taču precīzi, turklāt stāstu kompozīcija aptver gadu - no viena rudens stāsta grāmatas sākumā līdz rudens stāstam noslēgumā. Iespējams, stāstu krājums attaisno apakšvirsrakstu, jo daļēji stāstus vieno vēstītāja, kā arī aprakstītie notikumi nereti ir tik kaislīgi, cik vien kaislīgi var būt romāni. Un kur gan vislabāk dzīves amerikāņu kalniņi gan vislabāk ir redzami, ja ne romānos?
Vecās Rietumeiropas šķietamā paredzamā ikdiena ir klātesoša teju katrā Ilzes Lāces stāstā. Tie ir mazo ciemu fermeri, kuri darba dienas beigās tiekas vietējā krogā uz alus glāzi, tās ir nūjotājtantes, kuras satiekas tik precīzos laikos, ka droši vien ciema pulksteni varētu pieregulēt pēc šīm samāšanās reizēm. Tomēr autores novērotie varoņi, kas iemājojušies stāstu lappusēs, nav sterilie šabloni, kas rada (paviršo) priekšstatu par kārtību un dzīves perfekciju. Ilze Lāce novēro kundzīti, kurai ir ne tikai putni galvā, bet putnu olas arī somā, pašlepnu kādreizējo mīlnieku pāri, kuri arī pēc gadu desmitgadēm nespēj pārkāpt suņa astei un runāt par savām jūtām, kundzi, kura visu mūžu ir bijusi pārāk savdaba, lai viņu pieņemtu vietējā sabiedrība, kā arī citiem varoņiem. Šie ir dzīvi varoņi, kuri mīl, ienīst, kļūdās, baidās, slimo un slinko.
Ilustrācijai daži, manuprāt, spilgti citāti no "Plēšputnam līdzi".
“Zinu, ka pārāk daudz kavējos pagājušajā. Varbūt tāpēc, ka tagadne ir svārstīga, bet nākotne – mazliet biedējoša.
Šodien domas bija abstraktas, par iztēli un realitāti. Par to, ka realitāte varbūt eksistē tikai tagadnes formā, jo atmiņa ir selektīva, sevis mānīšana kā pašaizsardzības rīks – labi izkopta, pagātne pārveidojas par leģendu, bet nākotne ir fantāzija.” (152. lpp.)
“Garlaicība – depresīva noskaņojuma māte. Ko tik cilvēki nedara, lai no tās izvairītos. Brīžiem rodas iespaids, ka pat dažādi starptautiski konflikti un apvērsumi ir zemapziņā turētas masveida garlaicības sekas. Ja cilvēks neprot iekustināt, dažādot savu iekšējo pasauli, pārmaiņas, ko šī neprasme rada ārējā dzīvē, reizēm ir ekstrēmas, pat letālas.” (10. lpp.)
“Kaut kas tajā sniega neskartībā tomēr ir nedabisks, neomulīgs. Nedēļas nogale, turklāt skolas bērniem brīvlaiks. Neviens neslēpo, nevizinās ar ragaviņām, nebūvē sniega cietokšņus, nepikojas. Bērni sēž mājās pie datoriem. Tas MI, no kura, protams, ir arī praktisks labums, paātrinājis cilvēces iesūkšanu virtuālajā pasaulē. Visvieglāk tam ir dabūt savā varā bērnus. Viņi spēlē vienveidīgas datorspēles, klausās tiktokā vienveidīgu, stampājošu mūziku. Galu galā – vienveidīgi domā, un ar tādiem nākotnē būs viegli manipulēt. Cilvēce šobrīd sirsnīgā labvēlībā sākusi atdot MI savu radošumu.” (60. lpp.)
Ilzes Lāces stāstu krājums "Plēšputnam līdzi" vedina tomēr pārdomāt, ka varbūt aiz katra idilliskā žoga tomēr slēpjas kādas personiskas traģēdijas lauskas, ko pat perfekta superlīme nespēj atjaunot veselumā.