Es skrienu, tātad esmu

"Es domāju, tātad esmu" (bieži vien teikta arī latīņu valodā "Cogito, ergo sum") ir slavenā franču filozofa Renē Dekarta prātula, kuru dzirdam itin bieži pielietotu dažādās ikdienas situācijās. Iespējams, ka tā ir viena no pasaulē biežāk lietotajām atsaucēm citā kontekstā, piemēram, "Strādāju, tātad esmu", "Guļu, tātad esmu", "Ēdu, tātad esmu", "Dziedu, tātad esmu", tāpēc pārsteigums nebūs, ka arī ievērojamais japāņu rakstnieks Haruki Murakami darbā "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" (lasīju e-grāmatu) ir ierakstījis teikumu: "Es skrienu, tātad esmu". Šis lakoniskais teikums izsaka arī visu grāmatas būtību, tomēr pēc izlasīšanas vēl gribas pakavēties Murakami vēstījuma varā.

Uzdrošināšos apgalvot, ka Haruki Murakami lasītāji ir sadalījušies divās daļās: tie, kuri kāri tver katru jaunu šī rakstnieka darbu vai pat pārlasa reiz jau lasīto, un tie, kuri reiz ir kādu darbu lasījuši, bet nav "ielasījušies", tātad pielūdzējos un noliedzējos. Es piederu pie pirmajiem, kas ir pa laikam kādā diskusijā var atcerēties Murakami precīzo un ļoti bagāto valodu, kā arī sajūsmināties par sižeta neparastumu un domas dziļumu. 

Grāmatu "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" pats Haruki Murakami nodēvē par memuāriem. Tā ir apjomā neliela un noteikti nav uztverama kā klasiski memuāri, jo autors fokusējas uz specifiskiem dzīves notikumiem, kas ir saistīti ar viņa ikdienas neatņemamu sastāvdaļu - skriešanu. Murakami pastāsta, kā vispār nonācis līdz domai par skriešanu, kāpēc šis hobijs ir kļuvis par daudz ko vairāk nekā hobiju, būtībā - tādu pašu darbu kā rakstīšana, kā viņš gatavojas maratoniem un triatloniem un kāpēc viņam ir svarīgi tajos piedalīties regulāri. Lasot par skriešanu, mēs ieraugām personību tās vājuma un rakstura izaugsmes brīžos. 

"Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, protams, grāmata Murakami faniem, lai labāk iepazītu un izprastu rakstnieku, jo darbā ir gana daudz arī vēstīts par rakstīšanu. Taču patiesībā šī būtu grāmata ikvienam Vima Hofa cienītājam, jā, jā, ikvienam, kurš ir izlasījis "Vima Hofa metodi" un aprīno šo personību vai aizraujas ar viņa mācību. Manuprāt, Haruki Murakami darba lielākā vērtība ir atziņas par to, kā šķietami vienkāršais hobijs - skriešana - veidojis rakstnieka personību, jo nevienam nav noslēpums, ka mums ikdienā ir desmitiem ticamu attaisnojumu, kāpēc kādu apņemšanos neīstenot. Rakstīšanai ir stingri saplānots dienas režīms, un tieši tāds pats rūpīgi saplānots ir arī ikdienas skriešanai atvēlētais laiks. Rakstura rūdīšana ir abos gadījumos.

Ieskatam daži citāti no Haruki Murakami darba "Par ko es runāju, runādams par skriešanu".

“Dzīves kvalitāti nenosaka sasniegumi, skaitļi, rangs, bet gan atziņa, ko iegūsti, kad apzinies kādas darbības plūsmu un spēj to izjust.”

“Rakstnieka profesijā – kaut gan varbūt tā tas ir tikai man – nav uzvaru vai zaudējumu. Pārdoto eksemplāru skaits, literārās balvas, kritiķu uzslavas vai nopēlums, protams, kļūst par sasniegumu zīmi, bet tas nav izšķirošais. Vissvarīgākais ir tas, vai uzrakstītais atbilst tevis paša noteiktajiem standartiem, un to nemaz nav tik viegli izskaidrot.”

“Tas, ka es esmu es pats, nevis kāds cits, ir svarīga vērtība. Saņemtie dvēseles ievainojumi ir tā cena, kas jāmaksā par to, ka šajā pasaulē esi kļuvis neatkarīgs.”

“Esmu pārliecināts, ka romāna rakstīšana pašos pamatos ir fizisks darbs. Rakstīšana ir garīgs darbs, taču veselas grāmatas pabeigšana līdzinās fiziskam darbam." 

“Kādu dienu es pēkšņi, sava prieka pēc sāku rakstīt romānu. Un tad kādu dienu pēkšņi, sava prieka pēc izgāju skriet. Es tā dzīvoju – daru to, kas man patīk, tā, kā man patīk. Pat ja cilvēki mani aptur, slikti izsakās un kritizē, es nemainīšu savu rīcību.”

Iesaku "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ikvienam lasītājam, kurš domā arī par savu pašizaugsmi. Jebkurā darbības jomā.