Pēdējos mēnešos laiks man skrien ātrāk par gaismas ātrumu, un ikdienā veicamo darbu saraksts tādēļ ir a must. Darbs darbu dzen - tā jau ir pierasta lieta, bet galvenais ir visus šos darbus "saganīt" (lasi: atcerēties). Reizēm šis tas ir nepaspēts, atlikts uz citu dienu un tad nu man ir morālās paģiras, jo esmu no apzinīgo homo sapiens sugas, kas vienmēr visu cenšas izdarīt labi un laikā. Kad tas nesanāk, tad es mokos un saku, ka demisionēšu. Bet tagad esmu jaunas iedvesmas pārņemta un saņēmusi tik ļoti nepieciešamo pretpaģiru dziru... grāmatas veidolā.
Bodo Šēfers man nav svešs vārds, jo pagājušajā gadā visa ģimene (jā, ieskaitot arī bērnus) bijām aizrāvušies ar viņa cilvēciskajā valodā sarakstīto grāmatu "Suns vārdā Manijs" (Manijs kā "Money"). Tagad izrādījās, ka Šēfera darbs "Uvarētāju likumi. 30 dienu programma panākumu gūšanai" ir tieši tas, ko mans prāts ir alcis izlasīt šajā sapringtajā laikā.
Uzreiz jāsaka, ka Bodo Šēfers neraksta neko tāaaaaaaadu supergudru, pārspriedumainu, nezināmu. Gluži pretēji: Šēfera darbu popularitāte, manuprāt, rodama tajā, ka viņš raksta vienkārši par to, ko sirds dziļumos jau mēs katrs zinām. Viņa vārdi lieku reizi mūs nomierina un sniedz apstiprinājumu tam, ka esam pavisam normālas būtnes ar savām vājībām un krīzes brīžiem, tomēr vienlaikus spējīgi uz vareniem darbiem.
Šēfers šajā darbā katrai nodaļai ir izvēlējies kādu motto no, piemēram, "Rūpējies par savu ķermeni!" un "Pulcē ap sevi cilvēkus, no kuriem var mācīties!" līdz "Audz līdzi savām problēmām!" un "Iemācies tikt galā ar bailēm!". Katras nodaļas iesākumā ir kāds tēlains pastāstiņš/apcerējums, kuram seko problēmsituācijas izklāsts un iespējamais risinājums padomos un tā dēvētajos prakses vingrinājumos, kas katrā nodaļā ir atšķirīgā skaitā. Tie ir pavisam normāli padomi, ko zini tu un zinu arī es, piemēram, nejautā sev, vai es to izdarīšu, bet jautā - kā es to izdarīšu.
Lieki bilst, ka pirmā nodaļa, kurai ķēros klāt, saucas "Pareizi izturies pret stresu!". Ko tā man atklāja? Nē, Šēfers nesaka, ka jāizvairās no stresa vai tā klātbūtne ikdienā jāsamazina līdz minimumam (ak vai, ar prātu jau to saprot ikviens, ka tas ir nereāli!); viņš saka: stress ir veselīgs, un intensīvs darbs nebūt neizraisa stresu - to izraisa tas, kā mēs uz to reaģējam. Vai tad to nezina ikviens? Kad kaut ko dari, dari tikai vienu darbu, bet koncentrējies uz to, nevis multitāsko un tad sevi šausti, ka kaut kas neizdodas kā iecerēts vai visu nespēj paveikt (nu padomā loģiski - kad vairākus darbus veic vienlaikus, tiešām visu nespēj paveikt!). Deleģēt pilnvaras - nu kurš gan to nezina? - vajag ne tikai tādēļ, lai mazinātu darba apjomu un līdz ar to arī stresošanas iemeslus, bet tādēļ, lai dotu "arī citiem iespēju pieļaut kļūdas - tās visas nav jāizdara jums vienam." Viedi vārdi!
Man jo īpaši noderēja atziņas no 27. nodaļas ar nosaukumu "Pacietīgi veido pamatus savai dzīvei!", kurā Šēfers raksta šādus vārdus: "Lai kas notiktu, šodien es nepadošos. Es zinu, ka padodos katru reizi, kad neizpildu kādu apņemšanos. Šodien es izturēšu." un "Es cīnīšos par lielām uzvarām, nevis sīkiem ieguvumiem." Jā, tā ir mana mantra - turēties, cīnīties līdz galam visos projektos un uzvarēt.
Tā runā, ka es spējot iedvesmot cilvēkus:) Tagad man ir grāmata, kas ar vienkāršām atziņām iedvesmo mani šajā brīdī, kad šķiet, ka esmu iesviesta kādā nekontrolētā mission impossible:) Taču es neapmierinos ar to, kas man ir, es gribu iet tālāk!
Komentāri
Ierakstīt komentāru