Par kaķiem*

Ir aukstas ziemas rīts, kad Kaķis atkal negribīgi ceļas augšā, izlienot no gultas, kurā gulējis blakus Cilvēkam.

"Murrr... Nu lūdzu, lūdzu, necel mani augšā! Murrr... Es esmu tik samiegojies, man ir tik auksti, nu paklausi mani, lūdzu!" 

Tā viņš lēnām izvelkas no siltās gultas, integrāļa formā izlokot savus stīvos (bet siltos) kaulus.

"Cilvēk, vai tad tu neredzi, ka man ir auksti?!" Un pārmetošais skatiens liek sastingt tavai sirdij. Tev pašam ir auksti, bet tam mazajam "sliņķim" taču arī ir auksti. Tu steidz sev vārīt karstu rīta tēju un grauzdēt tostermaizes, bet Kaķa pārmetošais skatiens ir tepat. Cēlā pozā Kaķis aiziet un pie durvju stenderes asina nagus, ik pa laikam pagriežot galvu uz virtuves pusi, lai redzētu, vai Cilvēks uz viņu skatās. "Jā, skatās gan! Tātad viss ir kārtībā, es joprojām esmu topā!"

Cilvēks, paņēmis savu silto tēju un karsto maizi, piesēžas pie brokastgalda. "Murrr, kā tad tā, vai tad brokastosi bez manis?" Kaķis ar pārmetošo skatienu ir uzlecis uz brīvā krēsla blakus Cilvēkam un jūtas varen labi - viņš ir pamanīts, jo tu nupat esi noteicis: "Paskat, Kaķis atkal ar mums brokasto!"

Tava sirdsapziņa arvien vairāk tevi urda, līdz tu neizturi un ar pusaizkosto maizes kumosu mutē dodies pie Kaķa ēdamvietas, lai mazgātu viņa brokastu šķīvīti uz uzliktu jauno ēdienu. "Ā, tātad tomēr es esmu tik ļoti mīļš! Murrr, būs man arī tūlīt brokastis, Cilvēks mani saprata!" Tu steidz paēst savu maizi, uzdzert malku tējas un uzlikt Kaķim jauno Gourmant barības picku. Kaķis, protams, cēli to visu noskatās un tad tikpat lēni un graciozi aizdodas brokastot. Ideālas brokastis! Neviens šovs to nepārspēs!

Cilvēkam jāmazgā mati un jātīra zobi, jāatceras paņemt līdzi pusdienu trauks, bet Kaķis ir tepat vien. Tas sēž pie spoguļa, kad tu ķemmē matus, palīdz tev aizsiet zābakus tieši tad, kad tu steidzies un tā jau kavē, mēģina izmukt pa atvērtajām durvīm, kad dodies uz darbu. Reizēm Kaķis šādos brīžos ir paspējis saēsties palmas lapas un tieši tagad izdomā iztīrīt sava kuņģa saturu. Vai no klavierēm nogāzt Afrodītes statuju, kas tā jau ir bez galvas, vai Sokratu, kuram galva vēl ir. "Hei, es, Kaķis, esmu TE! Vai tad es tevi traucēju, kad tu strādā? Vai tev tiešām tagad ir jāstrādā? Bet tev taču esmu ES!"

Cilvēks atbrauc mājās no darba, un pirmais, ko viņš satiek, ir Kaķis, kas metas viņam pretī pie durvīm. Jā, jā, tieši tā, Kaķis ir noilgojies, viņš visbeidzot var izrādīt, cik ļoti garlaicīgi viņam ir bijis un cik daudz viņš ir paveicis. "Oi, nedusmo, piedod, bet man zem gultas paslīdēja tā zaļā gumijas aproce. Nu tu jau zini, Cilvēk, tā, kuru man tik ļoti patīk grauzt. Cilvēk, vai tiešām es dzirdēju, ka tu uz mani dusmojies? Tiešām? Vispār, ja man būtu kāda teikšana, tad tev būtu jābūt pateicīgam, ka es to lielo putekļu kaudzi, kas bija zem tavas gultas, izvilku ārā! Nu nedusmo, lūdzu!"

Un piemīlīgais skatiens jau glaužas gar tavām kājām. Un tad jau zibenātrumā Kaķis ir virtuvē un ņaud, jo ir vakariņu laiks, un Cilvēks steidz vispirms uzbērt barību Kaķim, lai pēc tam domātu, ko dot saviem bērniem, jo tiem taču ir īkšķi un paši var uztaisīt ēst.

Pēc brīža tu nogurumā iekrīti gultā un vēlies tikai mieru un klusumu, bet Kaķis ar savu "Murrr, vai tu mani mīli? Papaijā mani!" ir atkal ielecis tev klēpī. Tu sajūsmā iesmejies, cik skaļas gan ir Kaķa dzirnaviņas un kārtējo reizi sāc diskusiju, no kurienes gan Kaķim šīs skaņas rodas un vai tiešām viņš noņem tavu dienas gaitā uzkrāto stresu, bet Kaķis tik murrā un murrā, staipīdams kājas un mēģinot iekārtoties tavā klēpī uz palikšanu. Vai arī tēlot apkakli.

"Ko, tu mani vairs necieni?" Taču Cilvēkam atkal ir darāmie darbi un Kaķis tiek nolikts malā. Aizvainotais Kaķis pat neatskatīdamies dodas prom, ignorējot tevi. "Ir taču vēl arī radiatori, kur man gulēt. Tas nekas, ka tā jau visu dienu tur esmu nogulējies. Īpaši ērti tur nav, bet ko lai dara? Ja jau Cilvēkam neesmu vajadzīgs, tad gulēšu vien tur! Lai iztiek bez mana siltuma, ja jau aizdzina mani prom!" Vai arī grāmatplauktā. ("Hei, mums taču visiem ir radniecība ar to Djū, kas dzīvoja bibliotēkā!")

Tu esi saklājis gultu un domā par ātru iemigšanu. "Murrr, vai tad mani zem segas nepalaidīsi?" Tavs miegs atkal ir iztraucēts, bet tu ļauj savam Kaķim iekārtoties zem segas. Vai uz sava vēdera. Vai pie spilvena. Un mājās iestājas miers. Līdz nākamajam rītam. 

*Varbūt ne visiem, bet tikai manu? Tomēr domāju, ka šādi uzvedas lielākā daļa mājas Kaķu. Un šādi domā lielākā daļa Kaķu Saimnieki.