Pēdējos mēnešos Latvijas izglītības sistēma ir kā karsts kartupelis teju katra skolotāja, izglītības sistēmai tuvu stāvoša darboņa (= speciālista) un domājošo vecāku mutēs. Par to runā katru dienu un visdažādākajās vietās. Labi, slikti, piekrītu, riebjas, "ja es tur būtu, tad gan..." un citi subjektīvi vai objektīvi viedokļi, kas iebirst kopējā katlā. Un arī manējais, protams, kārtējais viedoklis kā vecākam un sistēmai pietuvinātai personai, kuram punktu uz i pielika vakardienas The Guardian raksts par mājasdarbiem. Tiesa, tas Lielbritānijā, bet tieši tāpēc tik sāpīgi bija to lasīt.
Kad 1994. gadā kā gluži zaļš gurķis tiku iemesta pie tīņiem - 5. un 6. klašu skolēniem - un sāku mācīt angļu valodu, situācija Latvijas izglītības sistēmā bija diezgan atšķirīga no šodienas. Tā kā es neaudzināju nevienu klasi, tad man nebija sava kabineta - ar saviem skolēniem ceļoju no kabineta uz kabinetu kā trubadūrs. Pirmdiena - ģeogrāfijas kabinets, otrdiena - fizikas, piektdiena - angļu valodas kabinets (finally!). Un iespēja izmantot tik reto tehniku - tolaik vēl kasešu magnetofonu. Tas arī viss. Savā jaunības maksimālismā līmēju un griezu attēlus, liku skolēniem veidot plakātus, strādāt grupās, veidot projektiņus (atceramies, ka PowerPoint tajā laikā tīņiem vēl nebija easy-peasy). Man piemita viena īpašība, kurai, manuprāt, jāpiemīt katram (labam) skolotājam, proti, es vienmēr saviem skolēniem pirms radošajiem darbiem (esejām, aprakstiem, projektiem utt.) paskaidroju, kā darbs tiks vērtēts, ko būtu jāsasniedz galarezultātā. Man kā zaļam gurķim tas likās pašsaprotami. Ja es lieku rakstīt "My Dream House", tad pasaku, ka sagaidu 10 teikumu garu aprakstiņu un to, ka nepietiek tikai uzrakstīt bedroom, kitchen, bathroom, bet arī kādus īpašības vārdus, kas raksturo šīs telpas. Nu tā apmēram: ir skaidrs gan skolēnam, kādas ir manas prasības, gan man pašai, jo vieglāk ir darbus vērtēt.
Šķiet, kopš tiem dinozauru laikiem ir pagājis ne viens vien ledus laikmets, taču mācību process nekur daudz uz priekšu nav pavirzījies. Ārēji viss šķiet superforši - skolotājiem ir tik daudz iespēju izmantot dažādus resursus un tehnoloģijas (uh, un kur nu vēl valodu speciālistiem!!!), ka būtu grēks sūdzēties, ka skolēniem ir garlaicīgi, neinteresanti vai kā nu tur. Taču realitāte bieži vien ir tāda, ka uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt tos gadījumus, kad gribas uzcelt pieminekli Šodienas Skolai.
Pirmkārt, Skolai ir, manuprāt, diezgan izdevīgi visu novelt uz Mūsdienu Skolēnu (viņu nosaukt par hiperaktīvu un ar kādu uzmanības deficīta sindromu sirgstošu jau ir norma). Jā, skolēni pēdējās divās desmitgadēs ir mainījušies, to apstiprina psihologu veiktie pētījumi un smadzeņu skenēšana (jā, jā, nevajag izbrīnīties - tas ir zinātniski pamatots, ka mūsdienu skolēniem ir savādākas smadzenes, ja tās salīdzina ar iepriekšējām paaudzēm, un par šiem pētījumiem varēja uzzināt ikviens, kurš pagājušajā novembrī piedalījās konferencē "Media&Learning 2011"). Mūsdienu digitālie pilsoņi ir šādi, tas ir fakts, kas jāpieņem, nevis pret to jācīnās. Līdz ar to ir jāmainās arī Skolai un Skolotājam, lai šiem cilvēciņiem sniegtu to, ko viņi sagaida. Taču stāsts ir par ko citu.
Stāsts ir par to, ka ir fundamentālas lietas, kas nemainās no paaudzes paaudzē. Jā, es pilnībā piekrītu, ka jau no vismazākā skolnieciņa ir jārunā par atbildību pret mācību procesu. Par darbu izpildīšanu un nodošanu laikā. Mājasdarbi ir bijuši, ir un būs vēl. Kad es vēl stradāju skolā, mums bija jāveido ieskaišu grafiki, un noteikums bija tāds, ka vienā dienā skolēniem nevar būt vairākas ieskaites. Nācās vien šo noteikumu ievērot. Varbūt toreiz nedarīju pareizi, taču es neuzdevu mājasdarbus saviem skolēniem, ja viņi teica, ka tajā dienā, kad ir nākamā angļu valodas stunda, ir gaidāms kontroldarbs kādā citā priekšmetā. Jo es ticēju, ka viņiem daudz vairāk ir nepieciešams atkārtot zināšanas pirms šī priekšmeta ieskaites, nevis tas, lai man būtu ķeksītis par izpildītu mājasdarbu. Ticēju viņiem.
Tagad nereti saviem bērniem redzu vairākas ieskaites vienā dienā. Un katrs skolotājs par godu uzskata savu priekšmetu uzskatīt par vissvarīgāko, un mājasdarbus uzdot uz katru stundu neatkarīgi no tā, cik noslogoti ir skolēni. Absurda ir situācija, ka tieši mazākajās klasēs (līdz 7. klasei) mājasdarbu ir krietni vairāk, nekā vecākajiem skolēniem. Citreiz cīnāmies līdz puņķiem un asarām, kamēr viss ir pabeigts, un vēl tad izrādās, ka kaut kas ne tā ir saprasts vai ne viss ir izpildīts. Stress bērnam, stress vecākiem, stress skolotājam, jo atkal tas A, B vai C nav kaut ko izdarījis. Un tā no dienas dienā.
Skolotāji esot pārstrādājušies un noguruši. Parādiet man vienu profesiju un cilvēku, kurš nebūtu gatavs parakstīties zem šiem vārdiem! Noguris un pārstrādājies ir šoferis un šuvējs, ārsts un agronoms, bibliotekārs un baznīctēvs, maiznieks un miesnieks. Profesijas izvēle ir cilvēka brīva izvēle, tā nav pārmantota vai uzspiesta lieta, kas jāvelk mūža garumā kā nasta. Es zināju, ka angļu valodas mācīšana nozīmē arī rakstu darbu labošanu. Kāpēc par to tā satraucas Šodienas Skolotājs un darbu labošanu uzskata par kaut ko ārkārtēju? Lielākajai daļai vecāku, kuru bērniem ir e-klase, ir iespējams saņemt sekmju rezultātus mobilajos telefonos. Cik no vecākiem, kuri izmanto šo iespēju, ir pavērojuši, ar kādu laika nobīdi tiek veikti ieraksti šajā reģistrā? Interese pēc daži fakti: matemātika 1. februārī, bet vērtējums ievadīts 13. februārī (mājas darbs) un 15. februārī (ieskaite); ģeogrāfijas ieskaite 30. janvārī - rezultāts paziņots 16. februārī; vizuālā māksla 1. februārī - rezultāts ievadīts 21. februārī, bet 8. februāra darba vērtējums ievadīts 28. februārī. Nē, pa vidu jau gadās arī savlaicīgi veiktie ieraksti, ne jau visi ir ar divu un trīs nedēļu nobīdi. Hmmm, varbūt arī man izmēģināt neatbildēt uz sadarbības partneru e-pastiem pāris nedēļu, jo ir taču vēl daudz steidzamāku darbu pa vidu citiem darbiem?
Taču jautājums joprojām paliek neatbildēts. Vecāki ir sašutuši, ka skolēniem vēl pēc stundām un pulciņiem ir jāpavada garas stundas pie mājasdarbiem. Šis jautājums plašajā diskusiju jautājumu klāstā ir maz kustināts. Lielbritānijā par to runā un raksta. Pēdējās dienās mūsu publiskajā telpā izskanējis viedoklis, ka Skolai ir jābūt gatavai Skolēnam. Es gribētu, lai mūsu Skola sāka ar to, ka pret visiem skolēniem ir vienāda attieksme, visiem skolēniem ir skaidri izstāstīti spēles noteikumi (vai tiešām angļu valodā radošā rakstu darbā par 8 teikumiem bez kļūdām max vērtējums ir 8, ja skolotāja iepriekš nav teikusi, cik ir minimālais teikumu skaits rakstu darbā?), bet skolotāji ievērotu tos pašus likumus, kurus viņi pieprasa no skolēniem. Es gribu, lai varu sekot līdzi bērna veicamajiem darbiem un sekmēm, neminot, kas šoreiz slēpjas zem kāda mistiska ieraksta mājas darbu ailē.
Atbildības sajūtu par jebkuru darbu nevar veidot, ja nav skaidri definēts uzdevums un sagaidāmais rezultāts. Ja es saviem kolēģiem pateikšu, ka "mums vajag interaktīvus mācību materiālus fizikā", es nesagaidīšu neko. Mērķi un uzdevumi ir skaidri jāpasaka jebkurā vecumā, tiem ir jābūt precīziem un nepārprotamiem. Tīņiem tas ir vēl jo svarīgāk, jo šis ir vecums, kad vien retais mērķtiecīgi virzās pretī kādam nospraustam nākotnes sapnim. Skolēniem, visticamākais, nav skaidrs, kur, kad un kā pieaugušo dzīvē varētu noderēt prasme atšķirt oboju no klarnetes, rišeljē no ciku caku tamborējumiem, Pitagora teorēma un diskriminanti, Simtgadu karš un Kurzemes katls, vulkānisko salu veidošanās un Sahela zona. Taču tas viss viņam ir jāapgūst. Viņi visi cenšas. Cits labāk un veiksmīgāk, cits - klupdams un vilkdamies. Vai pēdējais tādēļ sliktāks?
Komentāri
Ierakstīt komentāru