Brīvdienas Igaunijā I. Pirmā diena. AHHAA centrs Tartu

Ja gribas gan atpūtu ārzemēs, gan samērā ātru izbraukāšanu, neizputinot ģimenes budžetu, tad vienmēr vērts palūkoties kaimiņu virzienā. Ja pagājušajā gadā pavadījām trīs neaizmirstamas atpūtas dienas Lietuvā, tad šogad loģiska šķita neliela atpūta pie ziemeļpuses kaimiņiem. Izplānojām un realizējām Igaunijas mazo loku - divu dienu braucienu pa Tartu un Dienvidigauniju, kura laikā paspējām i zinātni baudīt, i alās pabūt, i jautrus skatus sabildēt. Tad nu turpmākajās dienās pamazām viss redzētais taps aprakstīts un varbūt tieši tevi, Nezināmais Lasītāj, iedvesmos pateikt "jā" mazai atpūtai.

Joprojām saku "nē" lielām organizētām ekskursijām, jo man patīk visu izplānot pašai. Starp citu, jau atgriežoties no šī brauciena, žurnālā "Ir" izlasīju psihologa sleju, kurā galvenā atziņa bija šāda - cilvēki ir visvairāk atpūtušies tieši ceļojuma plānošanas laikā (ieskats šajā rakstā ir šeit). Arī es piekrītu šai domai, jo man tiešām patīk garās stundas, kas pavadītas, plānojot maršrutu, skatoties objektus, rēķinot kilometrus (un nupat pavadītās piecas stundas, meklējot viesnīcu Romā rudens atpūtai, šķiet kā piecas Romā nostaigātas stundas). Tātad - ir vērts doties pa savu izstrādāto maršrutu savā ierastajā gaitā ar pitstopiem, kad pašiem gribas, nevis pēc gida burvju zižļa mājiena. Tiesa, organizēts tūristu grupas brauciens noteikti sanāks lētāks (par divdienu izmaksām četru cilvēku ģimenei būs atsevišķa info), bet jārēķinās, ka blakussēdētāja roltonu paciņa var nebūt tā jaukākā smarža, ko vēlies ceļojumā baudīt. Un vēl viens "+" individuālai ceļošanai ir iespēja tuntuļoties un tusnīties savā tempā un brīvi mainīt maršrutu.

Tas ir ļoti svarīgi arī mums, jo plānotā izbraukšana notika stundu vēlāk, proti, plkst. 7 ceturtdienas rītā. Pirmās dienas plāns bija pavisam vienkāršs - AHHAA zinātnes centrs ar tā galveno mājvietu Tartu. Atkarībā no tur pavadītā laika un laikapstākļiem (jāatceras, ka šī nedēļa Latvijā tika pavadīta lietusgāžu zīmē) - pastaiga pa Tartu centru. Tā kā Tartu nav mums sveša pilsēta (bērni ar šaha sacensībām tur pat bijuši vairāk nekā mēs), tad neko diži jaunu ieraudzīt necerējām. Vienkārši atpūsties.

Brauciena sākumā stūre bija manās rokās, un es nebeidzu vien slavēt to meistaru, kurš ir izdomājis automašīnām kruīzkontroli, jo Igaunijas robežu Valkā/Valgā šķērsoju teju pusguļus stāvoklī. Aizķeršanās praktiski nebija, jo, zinot par ceļu remontdarbiem pie Murjāņiem, uz Valmieras šosejas izbraucām pie Inciema. Veiksmīgi izturējuši nīkšanu pie nieka trīs luksoforiem, tālāk jau rullējām kā lielceļa karaļi - brīžiem Latvijas ceļi patiešām šķiet izmiruši. Uzreiz jāsaka, ka tomēr ir krasi redzama atšķirība starp Latvijas lielceļu ciematiņiem un Igaunijas, jo kaimiņiem tomēr tie ir vairāk sakopti un tajos vairāk redzami arī vietējie iezemieši.

Šoferu maiņa (ēšana, kāju izlocīšana u.c. ierastās apstāšanās darbības) notika aiz vienas no šādām lielceļa vietām ar gana interesanto vietvārdu "Killinge" (un mums iemesls visādi locīt angļu darbības vārdu "to kill"), un tālāk es kļuvu par kartes lasītāju, kas sacentās precizitātē ar telefona sievišķīgo balsi, kas ik pa laikam noteica "Caution!" (arī par to būs atsevišķs stāsts). Pēc tieši trīs stundu brauciena un 233 pievarētiem kilometriem sasniedzām AHHAA zinātnes centru. Mašīnas novietošana - aiz zinātnes centra starp Maxima un kādu citu tirdzniecības centru. Cenas - EUR 0,50 stundā, bet visai dienai līdz plkst. 18.00 - EUR 2,50 (to tad arī paņēmām).

Ceturtdienas rītā AHHAA centrā nebija daudz apmeklētāju. Samaksājuši par ģimenes biļeti EUR 26,00 un saņēmuši zaļo aproci (starp citu, tā ir derīga visu dienu, tā ka droši vari staigāt iekšā ārā!), devāmies piedzīvojumos. Centrālā ir viena apaļa zāle, kurā vari noteikt ķermeņa temperatūru, priecāties par savu (un draugu) skeletu, ņirbināt acis, iet pa kustīgo telpu, uzbraukt augstajā trosē un laisties zemē, pastāvēt rindā, lai 8 cilvēku kompānijā dotos pazemē un izbaudītu piedzīvojumus Zemes vidienē vai Kosmosā. Šī zāle ir savienota ar vēl vairākām, kurās vari izbaudīt gan ūdensbumbiņu priekus, skudru ceļu, gan arī slaveno cāļu mājvietu (mūsu apmeklējuma laikā četras olas sildījās, viens mazs cāļu tusnis gulēja, bet viens tēloja hiperaktīvo cāli un skrēja kā dresēts sunītis līdzi Andra pirkstiem). Te ir arī slavenā spoguļviltība jeb "galva uz šķīvja" atrakcija, kuru, manuprāt, fotografē katrs šī muzeja apmeklētājs. Šajā pašā stāvā ir arī zāle, kurā vērojamas dažādi ar elektrību un lāzeriem saistīti brīnumi. Otrajā stāvā ir "olu mājas" - atsevišķas olu kabīnes, kas paredzētas dažādu maņu attīstīšanai un prāta relaksēšanai. Pāri visam, protams, ir neiztrūkstošais divriteņa brauciens pa trosi. Jā, un pirmajā stāvā ir arī muzeja veikals, kurā ieiet var jebkurš, arī tie, kuriem biļetes nav.

                

Ola ar mūziku māmiņām ar bēbjiem

To sauc par relaksēšanos

Secinājumi? Mūsu četru cilvēku kompānijai vienīgi jaunākajam prātvēderam AHHAA zinātnes centrs šķita gana interesants. Iemesli tam ir vairāki. Mēs esam zinātnes muzeju fani, tādēļ nekas nespēj pārspēt Zinātnes muzeju un Dabas vēstures muzeju Londonā un Heureka Helsinkos. Man ļoti nepatika tas, ka AHHAA jau pie pašas ieejas kā copy/paste objektu bija paņēmuši lielo krēslu un galdu, kuru pirmoreiz redzējām Helsinkos. Liela daļa no eksponātiem/ierīcēm nedarbojās, piemēram, dažas no otrā stāva "olu mājām" neko vairāk neizdvesa kā "Close your eyes!".  Brauciens ļoti smacīgajā skārda kastē Kosmosa ekspedīcijā bija laika izniekošana. Visu zinātnes centra eksozīciju apskatīšanai un izmēģināšanai mums pagāja pāris stundas. Jā, es atzīstu, ka man gribas redzēt oriģinālas ekspozīcijas un vēl neredzētu eksperimentu izpildījumu. 

Pat uz šo es saņēmos!

Kas man patika? Pirmkārt, tie ir muzeja darbinieki tumšzilajos T-kreklos ar apmēram šādiem uzrakstiem "Einstein is busy. Ask me.". Otrkārt, tā ir iespēja pašam darboties, pētīt un spriest. Muzejs NOTEIKTI patiks tiem apmeklētājiem, kuriem šī būs pirmā lielākā satikšanās ar patiešām interaktīvu zinātnes pasniegšanas viedu un ekspozīcijām, kuras droši var aiztikt ar rokām, nebaidoties, ka kāds zāles stūrī sēdošs apsargtantuks sāks brēkt nelabā balsī. Treškārt, ne visi var aizdoties uz Londonu vai Helsinkiem apmierināt alkas pēc zinātniskiem pastāstiņiem, tad nu šī ir tā vieta, kur rudens/pavasara ekskursijās var doties klases un nebaidīties par to, ka nauda ir "nomesta zemē". Pieejamības ziņā šo muzeju noteikti vērts paturēt prātā. Bērniem līdz 10 gadiem šis varētu būt topa muzejs uz ilgu laiku. Ja vēl kaut kas no redzētā paliek prātā un noder mācību procesā, tad vēl jo labāk.

Visbeidzot. Igauņiem un AHHAA zinātnes centra visiem darbiniekiem pienākas desmit punkti par to vien, ka kaimiņvalstī ir viens kārtīgs centrs prātvēderiem un kāpēcīšiem, kas pieejams 7 dienas nedēļā ar kārtīgu darba laiku! Es esmu par muzejiem, par iespēju redzēt, piedalīties, izmēģināt. Ja igauņi to var - ar valsts atbalstu vai tikai privāto iniciatīvu -, tad kāpēc mums muzeju padarīšana klibo? Ceru, ka tomēr arī mūsu muzejnieki saņemsies un pēdējā laika dažu muzeju aktivitātes, domājot par ģimenes iesaistīšanu interaktīvā izziņas procesā, kļūs par normu arī Latvijā.

Ceļojuma pirmās dienas pirmā daļa visumā ir izdevusies. Bērni ir tikuši pie kārotām lietiņām muzeja veikalā (jo īpaši man patīk Saturna 3D puzle), atliek doties tālākos piedzīvojumos.

Galvenā vietne, kuru izmantoju šī maršruta plānošanā: AHHAA zinātnes centrs, neaizmirstot par Google kartēm. Ieteikums - rezervē planetārija apmeklējumu savlaicīgi, jo, lai gan muzejā nemaz tik daudz cilvēku nešķita, visi ceturtdienas seansi bija izpārdoti.